Noplukušais "Oskars" karavīriem nepatīk (76)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

"Lai nodrošinātu pastāvīgu karavīru rotāciju starp armijas vienībām un lai dzīves apstākļi neciestu, būtu nepieciešama fantastiska summa – astoņi miljoni katru gadu."

"LA" vakar rakstīja ("Rotējoša" virsnieka skumjais stāsts"), ka virsnieks Jānis gatavojas iet projām no armijas, jo tiek pārcelts dienestā no 100 kilometru attālā rajona centra uz Rīgu, taču tur viņam netiek piedāvāta, viņaprāt, latviešu virsnieka cienīga dzīves vieta vai arī transports no dzīves uz dienesta vietu. To visu varētu nodrošināt arī Jānis pats, bet tad – pēc paša aprēķiniem – viņam vajadzētu no saviem 420 latu ikmēneša ienākumiem tam atvēlēt vismaz 160 latus. Pāri paliek 260 lati, par kuriem jāuztur ģimene, jāmaksā kredīts par dzīvokli un jādzīvo pašam.

Latvijas armija piedāvā Jānim dzīvot militārā dienesta viesnīcā "Oskars", kas atrodas Rīgā, Čiekurkalnā, taču virsnieks šo piedāvājumu uzskata par ļoti sliktu: gan tāpēc, ka jādzīvo vēl no padomju laika neremontētā istabā, bet galvenokārt tāpēc, ka viesnīcā nav ēdiena pagatavošanas iespējas. Tāpēc ēšana būtu vēl papildu izmaksas, nemaz nerunājot par ērtībām.

100 lati par nodriskātu istabu

Sarkano ķieģeļu viesnīca "Oskars" no ārpuses izskatās samērā reprezentabli, taču, kā teic viesnīcas pārvaldnieks Uldis Stabiņš, tā ir tikai ārējā fasāde. Ēku 1980. gadā uzcēlis padomju armijas strojbats (darba bataljons) – obligātā dienesta karavīri bez celtniecības pieredzes. Tāpēc neesot nekāds brīnums, ka ēkai ir ļoti slikts siltinājums un ziemā aizsalst ūdens caurules.

Ēkai ir astoņi stāvi. Pirmajā atrodas kafejnīca un dažādas citas palīgtelpas, otrajā – armijas sporta kluba administrācija, no trešā līdz sestajam stāvam ir viesnīcas numuriņi tā saucamajam publiskajam piedāvājumam – tiešām labi, pat moderni svaigi izremontēti apartamenti. Cenas, protams, atbilstīgas: sākot no 55 latiem diennaktī par trīsistabu numuru un beidzot ar 15 latiem par vienistabas numuru. Kopā 52 numuri un 103 vietas. Šobrīd visi numuri aizņemti, vidējais noslogojums – 75%. Šo stāvu numurus viesnīca reklamē internetā, tūrisma katalogos un tajos var apmesties jebkura civilpersona, šeit parasti dzīvo arī komandējumā esošas ārzemju militārās un aizsardzības resoru personas.

Septītais un astotais stāvs tiek izīrēts Latvijas militārpersonām, pamatojoties uz Aizsardzības ministrijas vai Latvijas armijas izdotajām pavēlēm vai rīkojumiem. Viena istabiņa ar tualeti un dušas vietu diennaktī maksā Ls 3,28 (tātad ap 100 latiem mēnesī), gultas vieta – no Ls 3,28 līdz 1,64. Kopumā ir 181 vietas. Šā brīža noslogojums – 30%.

Cenas tiešām demokrātiskas, taču... Vismaz pēc tapešu raksta man likās, ka esmu atgriezies tālajā 1984. gadā, kad sāku dzīvot Latvijas Valsts universitātes kopmītnē Tālivalža ielā, bet te vēl jāpieskaita vairāk nekā divdesmit gadu tapešu kalpošanas laiks. Nesmukākās vietas piesegtas ar armijas plakātiem. Daudzviet grīdas linolejā izdiluši caurumi, no griestiem nobiris apmetums, tualetēs nokritušas flīzes un nolieti griesti. Viesnīcas vadītāja Aelita Alekseja man to izrāda klusējot, bet pārvaldnieks Uldis Stabiņš ir runātīgāks: "Darām, cik varam un cik ir naudas. Ļoti ceram, ka mums piešķirs naudu, lai izremontētu šos stāvus. Es pilnībā saprotu: maksāt simts latus par vienu nodriskātu istabu pat priekš Rīgas ir švaks variants."

Kad saku, ka karavīri jau tās tapetes paši uzlīmētu, galvenā vajadzība jau katrā istabā būtu pēc virtuvītes vai vismaz virtuves stūrīša, pārvaldnieks ir skeptisks: "Protams, nekas jau nav neiespējams, bet ēkas projektā virtuvju nav. Lai tādas ierīkotu, būtu jāievelk jauna elektroinstalācija, kanalizācija, ventilācija, jānoflīzē sienas. Tas būtu ļoti dārgi."

Sociālisma apstākļi

Viesnīca "Oskars" ir Aizsardzības ministrijas pārraudzībā esošās valsts iestādes – Aizsardzības īpašumu valsts aģentūras – pārvaldē (gadu pirms tam viesnīcu pārvaldīja armijas sporta klubs). Aģentūras nekustamo īpašumu apsaimniekošanas nodaļas vadītājs Imants Pastors taisnojas, ka viesnīca "Oskars" darbojas atbilstīgi Aizsardzības ministrijas politikai un Ministru kabineta noteikumiem: "Šā objekta īpatnība ir tāda, ka tiek strādāts tikai ar ieņēmumiem, ar kuriem jāsedz visi izdevumi. Mēs iekasējam tikai pašu minimālāko, sedzot pašizmaksu. Uzskatu, ka priekš Rīgas mēs no karavīriem prasām maz, – diez vai kaut kur par simts latiem mēnesī var normālā vietā dabūt atsevišķu numuru ar pilnu komunālo servisu: par elektrību, siltumu un gultas veļu nav atsevišķi jāmaksā, tepat ir sporta komplekss, kafejnīca, sabiedriskais transports."

Kā man sacīja NBS Sporta kluba priekšnieks pulkvežleitnants Agris Lībergs, iepriekšējos gados apstākļus viesnīcā nevarēja uzlabot naudas trūkuma dēļ: "Karavīri viesnīcā dzīvo sociālisma apstākļos! Ja kāds to negrib, viņam jāver vaļā pašam savs maks un jāmeklē labāki apstākļi citur."

Dzīvojamais fonds nav prioritāte

Bet ko par virsnieka Jāņa bēdu stāstu un viesnīcu "Oskars" domā Aizsardzības ministrijas atbildīgās personas un armijas augstākie komandieri? Neoficiāli kāda augsta ministrijas amatpersona man apstiprināja, ka rotācijai pakļauto karavīru izmitināšanas un sociālie jautājumi šobrīd esot armijas viens no sāpīgākajiem jautājumiem, tāpēc – lai karavīri nepamestu armiju – tiekot nemitīgi "izvests orgdarbs", apelēts pie karavīru patriotisma un goda jūtām. Oficiāli ar mani piekrita tikties Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra vietniece nodrošinājuma jautājumos Inga Puikevica-Puikevska.

Vai virsnieks, kas Latvijas armijai ziedojis savus labākos gadus, nodienējis vairāk nekā desmit gadus, ir pelnījis dzīvot divdesmit gadus neremontētā istabiņā bez virtuves?

Aizsardzības ministrijas prioritāte ir militāro spēju paaugstināšana, nevis dzīvojamā fonda radīšana, kaut gan mēs arī pie tā strādājam.

Kā, vai tad prioritāte nav cilvēki, karavīri, sevišķi tie, kas uz saviem pleciem iznesa 90. gadu Latvijas armijas veidošanās un attīstības smagumu, nodrošināja iestāšanos NATO, gatavi kalpot armijai un valstij arī turpmāk? Vai tad tāda tagad izskatās pateicība: istabiņa ar nospeķotām tapetēm un tualete ar nokritušām flīzēm? Jūs, protams, varat teikt, ka prioritāte ir, piemēram, bruņumašīnas, un karavīrs jums piekritīs, bet, ja pēkšņi šim karavīram vienā dienā dramatiski jāsamazina savas dzīves kvalitāte, domāju, ka viņš vairs par nekādām bruņumašīnām negribēs dzirdēt.

Es gribēju teikt, ka cilvēks ir prioritāte, taču tā nav prioritāte numur viens no budžeta tērēšanas viedokļa. Aizsardzības ministrijas galvenais uzdevums ir nodrošināt valsts aizsardzību un drošību. Ir aprēķināts, ka, lai varētu nodrošināt pastāvīgu karavīru rotāciju starp armijas vienībām un lai karavīru dzīves apstākļi itin nemaz neciestu, būtu nepieciešama fantastiska summa – astoņi miljoni katru gadu. Šobrīd mēs varam atļauties pusotru miljonu. Būvējam un pērkam dzīvokļus tik daudz, cik varam. Piemēram, divas mājas uzcēlām Kadagā, pirksim māju Cēsīs, pēc diviem trijiem gadiem viesnīca "Oskars" būs atbilstoša trijām zvaigznītēm. Jā, Rīga mums ir sāpīgākā vieta. Mēs visi zinām, cik Rīgā maksā dzīvokļi.

Bet cik šīs trīs zvaigznītes maksās, turklāt pašam sava ēdiena pagatavošanas iespējas tāpat nebūs!

Ir citas iespējas. Piemēram, karavīrs var prasīt savam tiešajam komandierim atmaksāt viesnīcas vai transporta izdevumus, prasīt piešķirt dzīvokli Kadagā.

Ne visur sabiedriskais transports kursē tā, lai karavīrs normāli var nokļūt Rīgā un atbraukt mājās, bet apmaksāt degvielas izdevumus likums taču neparedz.

Ar komandiera atļauju var tikt segti arī degvielas izdevumi. Likums to neaizliedz. Ir visādas iespējas. Cilvēkam tikai jāiet un tās jāprasa.

Jā, bet mēs zinām, ka komandieri nav visvareni un viņiem ir resursi, kuru ietvaros viņi var rīkoties.

Komentāri (76)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu