Īpašais cilvēks pārējo vidū (21)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Joprojām dažādas dzīves situācijas liecina , ka invalīdi saskaras ar lielu neizpratni. It īpaši cieš cilvēki ar kustību traucējumiem – viņiem nav piemērotu mājokļu, pieejas dažādām sabiedriskām vietām. Bieži vien šie cilvēki cieš arī no sabiedrības negatīvas attieksmes pret sevi.

Nesen Invalīdu un viņu draugu apvienība "Apeirons" rīkoja informatīvi izglītojošu akciju Diennakts invalīdu ratiņos, kuras mērķis bija pastāstīt sabiedrībai par to cilvēku problēmām, kuri pārvietojas ratiņkrēslā, kā arī sniegt autovadītājiem iespēju izbaudīt invalīdu dzīves «privilēģijas». Invalīdu autostāvvietas – mušpapīrs nekauņām Pēc SIA Rīgas autostāvvietas datiem, Rīgā ir 55 invalīdu stāvvietas. Akcijas laikā (tas ir, divās dienās) četrdesmit no tām tika regulāri novērotas. Kā stāsta akcijas dalībnieki, redzētais viņus nepārsteidza – pirmajā akcijas dienā invalīdiem paredzētās stāvvietas pārsvarā izmantoja autovadītāji, kuru automašīnām nebija speciālās invalīdu zīmes. Šādu situāciju Rīgā var novērot ik dienu. Atcerēsimies kaut vai sižetu "Panorāmā", kurā redzējām, kā taksometru vadītāji pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus un uz vairākām stundām novieto automašīnu neatļautās, kā arī invalīdu transportam paredzētās vietās. Turpat līdzās – tikai pārdesmit metrus tālāk – stāv policists un izmisīgi mēģina aizturēt kādu braucošu satiksmes noteikumu pārkāpēju, bet to, kas notiek viņam blakus, izliekas neredzam. Tomēr akcijas dalībnieki piedzīvoja arī šokējošu situāciju, pārbaudot kāda Rīgas lielveikala stāvvietu un saskaroties ar ļoti agresīvu automašīnas Mercedes Benz īpašnieku, kas arī savu auto bija novietojis invalīdiem paredzētā stāvvietā. Kā stāsta akcijas dalībnieki, jo īpaši pārsteidza nevis autovadītāja nekorektā attieksme, bet gan lielveikala apsarga dīvainais arguments. Kad cilvēks invalīda ratos lūdza apsargu tikt galā ar nekaunīgo autovadītāju, viņš teica: «Bet ziniet — viņš nupat mūsu veikalā iepirkās par 500 latiem!» Vai tāpēc, ka cilvēkam ir kustību traucējumi vai citas invaliditātes pazīmes, viņam nav tādu pašu tiesību kā jebkuram citam cilvēkam un vai arī viņam nevarētu būt 500 lati, kurus iztērēt lielveikalā? Kurš kuru – veikalnieks un invalīds? Līdzīgu gadījumu atceras apvienības "Apeirons" projektu vadītājs Kārlis Viša: «Kāds mūsu apvienības biedrs, kurš pārvietojas ratiņkrēslā, gribēja nopirkt ledusskapi. Māris iebrauca sadzīves tehnikas veikalā, bet pārdevējs viņu no turienes izdzina ārā, jo viņš, redz, ar invalīda ratiem varot saskrāpēt preci! Bet Māris tik tiešām gribēja nopirkt ledusskapi. Viņš pēc tam devās uz citu veikalu un iegādājās ledusskapi tur.» «Daudzviet situācija veikalos ir patiesi bēdīga,» saka Apeirona projektu koordinators Raimonds Smagars, kurš pats pārvietojas invalīdu ratiņos un ir to izjutis uz savas ādas. «Cilvēks invalīdu ratos var iekļūt tikai lielveikalos. Arī tur dažkārt ejās ir sakrautas neskaitāmas kastes, kas traucē pārvietoties ne vien invalīdam, bet arī jebkuram citam cilvēkam. Mēs esam braukuši un stumdījuši kastes, lai vismaz tā pievērstu uzmanību un liktu aizdomāties par neērtībām, kādas sagādātas pircējiem. Turklāt pēc visiem drošības noteikumiem veikalu ejām jābūt ne mazāk kā metru platām un pieejamām visiem. Nereti preces ir sakrautas tik augstos plauktos, ka pat veikala darbinieki pie tiem piekļūt var tikai ar trepēm.» Vispārizglītojošās skolas – invalīdu sapnis Septembra sākumā apvienība "Apeirons" rīkoja vēl kādu akciju – monitoringu Vides pieejamība Rīgas skolās, un pārbaudīja izglītības iestādes, kuras pēdējos gados atjaunotas vai uzbūvētas no jauna. «2001. gadā būvniecības likumā veica izmaiņas, kas paredz, ka jebkurai sabiedriskai ēkai, ko atjauno vai ceļ no jauna, jābūt pielāgotai arī cilvēkiem ar kustību, redzes vai dzirdes traucējumiem,» stāsta Kārlis. «Neviena no apmeklētajām skolām neatbilst šīm būvniecības normām. Piemēram, Rīgas Āgenskalna sākumskolā, kur daļu ēku uzbūvēja no jauna, augstāk par pirmo stāvu ratiņkrēslā tikt nevar. Arī skolā iekļūt ar invalīda ratiņiem, izrādās, ir sarežģīti, jo pie durvīm ir četrus centimetrus augsts slieksnis, t.i., divreiz augstāks, nekā paredz būvnormatīvi. Tāpat arī tualetes — it kā ir, taču uzceltas nepareizi. Visvairāk pārsteidza skolas direktores noraidošā attieksme pret invalīdiem un vispār pret to, ka bērni invalīdi varētu mācīties šajā skolā. Viņas teiktais: «Tādi (!) bērni pie mums nemācīsies!» Raimonds Smagars atceras līdzīgu gadījumu — kādas citas skolas direktores izteikumus par to, ka viņas vadītajā skolā varētu mācīties bērni invalīdi: «Mums taču ir padziļināta angļu valodas apguve, Ko te darīs bērni invalīdi?» Vai tāpēc, ka bērns sēž invalīda ratos, viņš nevar padziļināti mācīties angļu valodu? «Mana pārliecība,» piebilst Kārlis, «ir tāda, ka pat bērniem ar garīgiem attīstības traucējumiem jādod iespēja mācīties vispārizglītojošajā skolā – tikai speciālā klasē. Mēs vairs nedzīvojam 17. vai 18. gadsimtā, kad cilvēkus ar Dauna sindromu audzināja tikai tādēļ, lai izrādītu cirkā.» Gluži pretēju attieksmi izjutām, viesojoties Rīgas Itas Kozakēvičas poļu vidusskolā. Arī tur ir savas grūtības – uzbrauktuve pie ieejas skolā ir pārāk stāva, nav atbalsta rokturu. Celtnieki gan teica, ka to varēšot novērst, jo darbi vēl nav pabeigti. Mēs pat iedevām celtniekiem invalīda ratus, lai viņi mēģina ar tiem uzbraukt un paši pārbauda, ko uzbūvējuši. Viņi atzina: «Jā! Grūti!» Turklāt viņu rokas ir spēcīgas, bet invalīdi mēdz būt arī vārgāki.» Varbūt kāds jautās — kāpēc skolu ēkas pielāgot invalīdu vajadzībām, ja vispārizglītojošajās skolās viņi nemācās? Taču šis arguments neiztur kritiku. Neaizmirsīsim, ka arī veseliem bērniem mēdz būt vecāki invalīdi, un viņiem ir visas tiesības iekļūt šajā skolā. Turklāt attīstītās valstīs Eiropā un citur jau sen sapratuši (un to īsteno arī dzīvē), ka tieši skolām vajadzētu darīt visu, lai veicinātu sabiedrības izpratni par cilvēkiem invalīdiem, kliedētu bailes, mītus, nepareizos priekšstatus par invalīdiem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, mācītu viņus pieņemt tādus, kādi viņi ir, un integrēt sabiedrībā. Visi iepriekš minētie piemēri liecina, ka mums vēl daudz jāmācās. Uz jautājumu, vai Latvijā ir skolas, kur vienuviet mācās gan bērni invalīdi, gan parasti bērni, apvienības pārstāvji teica, ka viņiem zināma ir tikai Vaivaru pamatskola. Tur mācās bērni gan ar fiziskās, gan ar garīgās attīstības traucējumiem. Turklāt 80% jauniešu ir bez invaliditātes. Sāpe numur viens — specializētā transporta trūkums Specializētais transports ir vēl viena sāpe, kas skar cilvēkus ar kustības traucējumiem. «Stāvot pieturā, nezini — pienāks autobuss ar nolaižamo platformu vai parastais sabiedriskais transports,» saka Raimonds. «Uz maršruta grafika plāksnēm pieturvietās nav norādīts, kāds autobuss konkrētajā laikā kursē. Dažkārt šoferis autobusu apstādina pusmetru no ietves apmales un tad ar ratiem autobusā iekļūt nav iespējams. Citreiz autobusa vadītājs pasaka, ka viņam nav atslēgu, ar ko nolaist platformu. Vai arī – ka viņam jāsteidzas, jo autobusam ir savs maršruta grafiks. Taču šoferi, kas brauc ar šādiem autobusiem, par to saņem īpašu piemaksu. Reizēm ne viss ir tik melns kā mālē Kā atzina apvienības Apeirons pārstāvji, ir arī ne mazums saprotošu un izpalīdzīgu cilvēku, kas ik uz soļa ir gatavi sniegt palīdzību. «Nevalstiskās organizācijas ir daudz paveikušas invalīdu labā,» atzīst Kārlis. « Ļoti spēcīgas, piemēram, ir nedzirdīgo un neredzīgo nevalstiskās organizācijas, kuras piesaistījušas līdzekļus pašvaldībām, un tās savās teritorijās uzstādījušas luksoforus ar skaņu signāliem.» Raimonds ar labām atmiņām atceras akciju Apceļo piecas pilsētas, kuras laikā ikviens varēja iesēties invalīdu ratos un pārbaudīt, cik pilsēta ir draudzīga un pieejama invalīdiem. Labi panākumi šai kampaņai bija Talsos, Jelgavā, Jūrmalā. Raimonds stāsta, ka Jūrmalā pēc akcijas pie pilsētas domes vienas nakts laikā uzbūvēja uzbrauktuvi. Liepājā, dzīvokļu saimniecība Vecliepāja izstrādājusi projekta pieteikumu Invalīdu ratiņkrēslu uzbrauktuves daudzdzīvokļu mājās, kas paredz līdz 2007. gadam ierīkot 32 mehanizētas un 80 nemehanizētas uzbrauktuves. Patlaban jau apzinātas 18 adreses, kur invalīdi ratiņkrēslos dzīvo pirmajā stāvā vai deviņstāvu mājās, kurās ir lifts. Šajās mājās darbi sāksies nākamgad, ja tiks atrasts nepieciešamais finansējums no pašvaldības vai sociālajiem fondiem. Rīga Taxi sadarbībā ar Nodarbinātības valsts dienestu ir izveidojusi darba vietas 11 cilvēkiem ar kustību traucējumiem, kuri strādā dispečeru un kontroles dienestos, kā arī grāmatvedībā un sekretariātā. "Rīga Taxi" ar šiem cilvēkiem noslēdza darba līgumu uz desmit mēnešiem, iekļaujot tajos visas sociālās garantijas, ko paredz valsts darba likumdošana. Ja abpusēja sadarbība būs veiksmīga, darba līgumus pagarinās. «Man ļoti patīk teiciens — neko nevajag speciāli radīt,» sarunas nobeigumā saka Kārlis Viša. «Vajag tikai pielāgot un piemērot. Arī invalīdiem vajag tādu pašu darbavietu kā jebkuram citam cilvēkam, tikai pielāgotu viņam. Un nevajag radīt uzņēmumus invalīdiem, kā tas bija padomju laikos, kad rūpnīcās speciālos cehos strādāja tikai cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem. Mūs nevajag žēlot un domāt, ka mēs nespēsim kaut ko izdarīt,» saka Raimonds. «Mēs gribam sabiedrībai pateikt to, ka cilvēki invalīdi nav tikai ņēmēji. Mēs esam spējīgi arī dot.»

Komentāri (21)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu