Aigara Kalvīša vadītajā plašajā koalīcijas valdībā izglītības un zinātnes ministre profesore Ina Druviete izraisīja emocionālu pārspriedumu gūzmu, pat lāgā vēl darbu nesākusi. Vieni profesori dēvē par Jaunā laika kolēģa un bijušā izglītības ministra Kārļa Šadurska politikas turpinātāju, otri uztraucas, ka ministre izvedīs ielās krievvalodīgo skolu skolēnus, bet trešie bažīgi ausās, vai ministres iecerētās reformas izglītības sistēmā nepārmainīs viņiem ierasto lietu kārtību.
Vai izglītības sistēmu pārrauga revolucionāre? (26)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ministre nenoliedz, ka savā ziņā būs Šadurska darba turpinātāja, gan uzreiz atgādinot, ka viņas kolēģis ir eksakto zinātņu cilvēks, bet viņa — filoloģe un viņas joma ir valodas jautājumi. Druviete nav arī slēpusi, ka par izglītības reformu diskusiju nebūs — tā ir jāīsteno. Pēc viņas domām, diskutēt varētu par izglītības saturu un kvalitāti, bet reforma notiks. Acīmredzot profesores valodnieces tēls un apgalvojums, ka viņa turpinās Šadurska iesākto, lika saausīties tiem krievvalodīgo skolu skolotājiem un skolēniem, kas ir pret reformu jeb — citiem vārdiem – pret to, ka mācības krievu skolās notiek arī latviešu valodā. Tādēļ, negaidot ministres darbus, aktīvisti jau paspējuši piesolīt protesta gājienus ielās. Pamatoti vai ne, bet jau pēc Repšes valdības demisijas visai plaši publiski izskanēja viedoklis, ka Šadurskis nav bijis ministrs savā vietā un ka krievvalodīgo skolu plašās akcijas sākās, pateicoties ministra neprasmei tikt galā ar politikāņu iedvesmotajiem pusaudžiem un skolotājiem. Savā ziņā var sacīt, ka Druviete saņēma mantojumu no sava partijas biedra, kas viņas darbu padarīja grūtāku. Ja vēl pievieno profesores valodnieces tēlu, kas visai strikti un noteikti vienmēr runājusi par latviešu valodas tiesībām, tad jāatzīst, ka Inai Druvietei vajadzēs rūpīgi apdomāt savas publiskās uzstāšanās, uz kurām daļa Latvijas iedzīvotāju noteikti raudzīsies ar aizdomām, vēl nedzirdējuši pirmo teikumu. Tos Latvijas iedzīvotājus, kas necīnās pret latviešu valodu, varētu interesēt ministres teiktais, ka latviešu skolās vajadzīga bilingvālā izglītība, savukārt augstskolas — it īpaši privātās — varētu traucēt ministres iecerētās pārmaiņas augstākajā izglītībā. Tiesa, arī valsts dibinātajām augstskolām varētu nepatikt iecere līdz šā gada 1. jūnijam tās nodot ministrijas pakļautībā. Patiesībā šīs ieceres sakņojas valdības deklarācijā, jo tā paredz, ka Latvijā jāiegūst izglītība, kas spētu konkurēt pasaulē, runā par obligāto vidējo izglītību un daudzām citām lietām, kas atzīstamas par vajadzīgām, ja atmet aizspriedumus un bažas, ka noteikti kādam grib nodarīt pāri. Protams, ieviest skolās ar latviešu mācību valodu mācības vēl kādā citā valodā nav izklaides darbs, bet nevar noliegt ieguvumu skolēnu zināšanās un konkurētspējā gan ārzemju augstskolās, gan darba tirgū. Acīmredzot atliek gaidīt konkrētos ministres darbus un raudzīties, vai Inai Druvietei pietiks diplomātiskas prasmes izcelt izglītības sistēmu no ierastajām sliedēm. Galu galā, ja lietojam pagājušā gadsimta jēdzienus, — visa valsts dzīve ir revolūcija.