Hirosima pēc 60 gadiem

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Pieminot Hirosimas atombombardēšanas 60. gadskārtu, kas aprit šodien, tiek uzdoti arvien jauni jautājumi, vai bija nepieciešams nomest atombumbu, lai panāktu Japānas padošanos.

Vai ietu bojā vēl vairāk cilvēku, ja bombardēšana nebūtu notikusi? Vēsturnieki joprojām nevar vienoties par atbildi. Pavēli par atombumbas nomešanu uz Hirosimu 1945. gada 6. augustā un uz Nagasaki trīs dienas vēlāk deva ASV prezidents Harijs Trumens. "Ko prezidents varētu atbildēt amerikāņu tautai, ja pēc asinspirts uzbrukumā Japānai atklātos, ka ir bijis ierocis, lai ātri izbeigtu karu, bet tas nav izmantots?" raksta Trumena biogrāfs Deivids Makalohs. Trumena lēmuma aizstāvji uzskata, ka bumbas nomešana bija vienīgā reālā alternatīva iebrukumam Japānā. Degbumbu nomešana nepanāktu Japānas kapitulāciju, jo Japānas armija bija gatava cīnīties līdz galam. Visvairāk Trumens esot domājis par varbūtējiem milzīgiem amerikāņu zaudējumiem. Ģenerālis Džordžs Māršals ziņoja prezidentam, ka sauszemes uzbrukumā Japānai ietu bojā vismaz ceturtdaļmiljons amerikāņu karavīru. Makalohs apgalvo, ka Trumens esot nopietni apsvēris iebrukuma plānus un pavēlējis armijas ģenerālštābam izvietot vairāk nekā miljonu karavīru uzbrukumam Japānai, kuru bija gatavi aizstāvēt aptuveni 2,5 miljoni karavīru. Šodien tiek uzdots jautājums, vai tika darīts viss, lai sarunās panāktu Japānas padošanos. Sabiedrotās valstis uzskatīja, ka Japānai jāpadodas bez ierunām tāpat kā Vācijai. Bijušais ASV vēstnieks Tokijā Džozefs Grū ieteica paskaidrot Japānai, ka tā varēs paturēt savu imperatoru, jo šāda nostāja varētu veicināt sarunas un varbūt pat panākt to veiksmīgu iznākumu. Potsdamas konferencē sabiedrotie nolēma, ka japāņiem tiks atļauts tikai izraudzīt savu valdību. Tas nozīmēja, ka imperators varētu palikt, lai gan tas nebija skaidri pateikts. Japāna tika aicināta izveidot "miermīlīgu un atbildīgu valdību". Japānas vadība, kas bija sašķelta, ignorēja sabiedroto paziņojumu. Kalifornijas universitātes vēstures profesors Cujoši Hasegava, kas īpaši pētījis šo vēstures posmu, vaino Staļinu un Trumenu, kas neesot darījuši pietiekami, lai sarunās panāktu Japānas padošanos. Viņš apgalvo, ka padomijas iestāšanās karā pret Japānu tūlīt pēc atombombardēšanas esot visvairāk satraukusi japāņus un likusi viņiem padoties. Hasegava uzskata, ka Staļins noraidīja Japānas izteiktos miera piedāvājumus, jo bija nolēmis gūt labumu no pievienošanās karam pret Japānu. Arī amerikāņi noraidīja miera piedāvājumus, par kuriem viņi labi zināja, jo bija atšifrējuši japāņu kodus. Trumens atteicās izmainīt "bezierunu padošanās" prasību, jo gribēja atriebties par Pērlharboru, vairot savu popularitāti un apliecināt Amerikas varenību. Hasegava dēvē par mītu viedokli, ka tikai atombumba varēja izbeigt karu, un apgalvo, ka šis mīts tika radīts, lai "mierinātu Trumena sirdsapziņu un atvieglotu visu amerikāņu sirdsapziņu". Viņaprāt, Japānas vadītāji nebija pārāk nobažījušies par zaudējumiem, ko radītu atombumbas, jo ASV aviācijas bombardēšana izraisītu ne mazākus postījumus. Japānas kara ministrs Korečika Anami aukstasinīgi apsvēra sakāvi, salīdzinot Japānas varbūtējo iznīcināšanu ar puķes novīšanu. Japānu visvairāk satrauca sarkanā armija, ņemot vērā konfliktus abu valstu attiecībās pagātnē. Tāpēc Japāna padevās, jo nevarēja samierināties, ka padomju armija piedalītos iebrukumā un okupētu daļu tās teritorijas. Hasegavas viedoklis ir pretrunā ar amerikāņu vēsturnieka Ričarda Frenka uzskatu, ka "tā būtu izdoma, nevis vēsture, uzskatīt, ka kara beigas bija tuvu pirms atombumbas lietošanas". Frenks izpētījis Japānas ārlietu ministra Šigenori Togo pūliņus sākt miera sarunas ar Maskavu. Šie centieni esot bijuši "vārgi un nenoteikti". Japānas vēstnieks Maskavā Naotake Sato ziņoja Tokijai par šīm "tukšajām sarunām". Viņa ziņojumus lasīja arī Vašingtonā, jo amerikāņiem bija izdevies atšifrēt japāņu kodu. Kara ministrs Anami esot atteicies piekrist Japānas okupācijai. Hasegavas viedoklim, ka Japānu padoties piespieda Krievijas iebrukuma draudi, ir daudz pretinieku. Tradicionālisti atzīmē, ka atombumbas nepārliecināja Japānas armijas vadību izbeigt pretošanos, taču pamudināja iejaukties imperatoru Hirohito. Imperators pieminēja atombombardēšanu uzrunā ministru kabinetā, no kā var secināt, ka kodolieroču pielietošana bija viņu iespaidojusi. Pēc imperatora uzrunas piecēlās arī Anami, kurš esot plānojis militāru apvērsumu un drīz pēc tam izdarīja pašnāvību. Vēsturnieki turpina debatēt par Japānas atombombardēšanu. Starptautiskā konferencē Londonā, ko rīkoja vides aizstāvības organizācija "Greenpeace", ASV vēsturnieks profesors Marks Seldens apgalvoja, ka Trumena lēmumu noteikuši stratēģiski apsvērumi: "Pastāvēja uzskats, ka bumbas nomešana varētu paātrināt kara beigas un ievērojami stiprināt ASV stratēģiskās pozīcijas Āzijā." Pēc viņa vārdiem, "tā bija sacensība ar krieviem". "Bumbai bija jāpaziņo pasaulei par amerikāņu pārākumu. Tā arī apturētu jebkādu Krievijas uzbrukumu Japānai un radītu situāciju, kurā ASV noteiktu Japānas okupāciju."

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu