Latvijā zirgkopībai nopietni pievērsās jau pirmajos mūsu brīvvalsts gados, uzplaukumu piedzīvojot līdz Otrajam pasaules karam. Nedēļa skaidroja, kā veicas šai nozarei šobrīd un cik perspektīva tā ir.
Ar Latvijas rumaku pasaulē
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Latvijā zirgs jau gadsimtiem ir bijis ierasts mājdzīvnieks, bez kura dzīve mūsu senčiem nebija iedomājama. Taču nopietna šā dzīvnieka audzēšana un ciltsdarbs mūsu valstī sākās tikai pēc Pirmā pasaules kara. 20. gadsimta 20. gados tika izveidotas divas zirgaudzētavas – Oktē un Svētciemā. 1923. gadā tika izdoti obligātie noteikumi šķirnes zirgu izlasei, bet 1925. gadā nāca klajā Latvijas zirgu ciltsrakstu I nodaļa.
Jāteic, ka zirgu skaits ik gadu pieauga un 1939. gadā sasniedza 405 tūkstošus. Savukārt Otrā pasaules kara laikā un pēc tā to daudzums saruka. Arī turpmākajos gados, pateicoties vispārējai mehanizācijai, šo dzīvnieku palika arvien mazāk. Par spīti tam, šajā laikā tika izaudzēti vairāki izcili Latvijas šķirnes eksemplāri, kas veiksmīgi startēja Vissavienības sacensībās, tāpat zirgi tika arī eksportēti. Situācija ievērojami uzlabojās 80. gados, kad mainījās kopējā valsts (tolaik PSRS) nostāja pret zirgkopību. 90. gadu sākums atkal iezīmējās ar zināmu panīkumu, taču ar laiku šī nozare sasparojās, un nu jau sasniegti gluži labi rezultāti.
Ganāmpulki samazinās, zirgi – pieaug
Šobrīd Latvijā darbojas 28 zirgaudzētavas (un ir vēl astoņi kandidāti, kam šīs tiesības gada laikā jāiegūst). Pie lielākajām jāmin Tērvete, Burtnieki, Kocēni, trīs Vītolu staļļi. Faktiski aptuveni 15 saimniecībās ir ap 100 un vairāk zirgu. Valsts lauksaimniecības datu centrs min šādus skaitļus (uz šā gada 1. novembri): 8250 ganāmpulku, kuros ir 13 600 zirgu. Kā skaidro Zemkopības ministrijas (ZM) Lauksaimniecības departamenta Ciltsdarbu nodaļas speciāliste Biruta Ingiļavičute, tik liels ganāmpulku apjoms skaidrojams ar to, ka daudzās saimniecībās ir tikai daži vai pat viens zirgs, taču tik un tā tas skaitās ganāmpulks. It īpaši Latgale ir bagāta ar šādām vienzirga lauku sētām. Šajā reģionā vai katrā rajonā ir 1000 šo mājdzīvnieku, kamēr, piemēram, Zemgalē pa vairākiem rajoniem kopā ir tikai ap 300. Šobrīd gan šādi vienzirga ganāmpulki iet mazumā, to rāda arī statistika. Šā paša gada martā tika uzskaitīti 8492 (šobrīd, kā jau minēju, – 8250). Savukārt zirgu skaits pieaug – pusgada laikā par aptuveni 100. Tas liecina, ka tiem, kam jau ir nopietna saime, to arvien palielina, norāda ZM pārstāve.
Latvijā šie dzīvnieki tiek izmantoti trijos virzienos: sportam, tūrismam un reitterapijai. Katrai no šīm jomām ir jāievēro savas prasības – kas der sportam, nederēs reitterapijai vai tūrismam, kur vajadzīgs mierīgākas un pakļāvīgākas dabas rikšotājs. Faktiski jau Latvijas zirgu šķirne uzrāda labus rezultātus visās šajās jomās. "Tie ir universāli zirgi, kas uzrāda labus rezultātus gan sportā, gan sadzīvē. Šī šķirne, kas nav tik temperamentīga kā citas, ir veidota cilvēkam," tā mūsu rikšotājus raksturo Ingiļavičute, piebilstot, ka Latvijā šobrīd ir 5622 Latvijas šķirnes zirgi, bet pārējās ir sporta zirgu šķirnes.
Būtiska ir kvalitāte
ZM pārstāve uzsver, ka ļoti būtiska ir ne tikai kvantitāte, bet kvalitāte, tāpēc ļoti svarīga loma ir ciltsdarbam. Jau kopš Ulmaņa laikiem ik gadu tiek izdota ciltsgrāmata. Šobrīd ir jau sagatavots 31. sējums. Tas ļauj rūpīgi izsekot zirga "radurakstiem", dodot iespēju "izkalkulēt" pēcnācēju ārējos parametrus un arī rakstura īpatnības, tai skaitā arī sportiskumu. Katras saimniecības uzdevums ir rūpīgi sekot līdzi ciltsdarbam, izstrādājot arī programmas uz ilgāku laiku, piemēram, pieciem gadiem. Jo no tā rezultātiem būs atkarīga kumeļu kvalitāte. Jo labāka tā būs, jo izdevīgāk to varēs pārdot.
"Latvijā var izaudzēt labu zirgu," apliecina Ingiļavičute, piebilstot, ka mūsu rumaki tiek pārdoti uz dažādām valstīm – labs noieta tirgus ir gan Zviedrijā, gan Vācijā, gan Dānijā. Piemēram, Burtnieki cieši sadarbojas ar Krieviju, kur ir senas zirgkopības tradīcijas, un ar bijušajām padomju republikām, kur mūsu bērīši ir iecienīti. Ārzemnieki labprāt brauc pie mums nolūkot perspektīvus zirgus, jo no visām trim Baltijas valstīm mūsējie ir tie labākie. Starp citu, runājot par cenām, – hobija zirgu var iegādāties par 1000 latiem, perspektīvs sporta zirgs maksā 30 000–50 000 latu, bet tāds rumaks, kas spēj pārvarēt 1,50 metru augstas barjeras, var būt pat 100 000 latu vērts. Jāteic, ka pasaulē gan par augstvērtīgiem zirgiem prasa pusmiljonu vai pat vēl vairāk.
Attiecībā uz subsīdijām ZM norāda, ka tās tiek piešķirtas ciltsdarbam. Nozarei kopumā tas sastāda 240 000 latu. Patlaban tiek veikts pētījums par Latvijas šķirnes braucamā tipa zirgu ģenētisko resursu ģenealoģisko līniju. Tādējādi būs iespējams izvērtēt, kādas ir šo zirgu darbaspējas un īpašības. Līdz šim šāds pētījums nav ticis veikts. Šobrīd to uzticēts īstenot divām organizācijām, kam šis darbs jāpabeidz līdz nākamā gada pavasarim.
Jāattīsta sava šķirne
Latvijas Šķirnes zirgu audzētāju asociācijas (LŠZAA) valdes priekšsēdētājs Guntis Rozītis teic, ka Latvijā lielākoties tiek audzēti zirgi, kuru saknes rodamas no Eiropā audzētiem zirgiem, un tomēr, kā jebkurās citās jomās, arī šajā mēs esam saistoši tikai ar savām īpatnībām un atšķirību no citiem. Latvijas braucamā tipa rumaki tādi ir, turklāt par to audzēšanu var saņemt Eiropas Savienības (ES) subsīdijas (par vienu zirgu 200 eiro). Viņš piebilst, ka citas vecās valstis, protams, saņem daudz vairāk, taču arī šī summa nav peļama. Un – ja nebūtu ne ES subsīdiju, ne ZM piešķirtās summas ciltsdarbam (par vienu ērzeli 600 latu gadā), uz kuru balstoties visa zirgaudzēšana, tad būtu pavisam bēdīgi, konstatē Rozītis.
Viņaprāt, valstij nopietni ir jāstrādā pie sistēmas izveides, jo šobrīd ir problēmas ar ciltsdarba sakārtošanu. "Es jau ne vienreiz vien esmu uzsvēris, ka ir par daudz vaislas ērzeļu (ap 100). Vajag mazāk, taču jāsaglabā vērtīgākie. Diemžēl tagad nav izstrādāta metodika, kā noteikt šo ciltsvērtību," norāda Rozītis, piebilstot, ka tiek strādāts pie modeļa, kas ir saistīts ne tikai ar dzīvnieka izskatu, bet arī ar īpašībām un pēcnācēju kvalitāti. Diemžēl nereti labi situēti ļaudis (ne zirgaudzētāji) iepērk vaislas ērzeļus ārzemēs, iedomājoties, ka viss, kas nāk no aizrobežas, noteikti ir tas labākais. Tomēr tā neesot vis, un to pierāda problēmas, ar ko nākas saskarties arī citu lauksaimniecības nozaru pārstāvjiem (ieskaitot ievestās slimības). Taču nevarot apgalvot, ka šie ērzeļi tiktu izmantoti masveidā, tāpēc svarīgi ir attīstīt ciltsdarbu tieši ar organizāciju palīdzību. Turklāt pasaulē visur ir uzstādījums, ka jāsaglabā vietējās šķirnes. Un kaut jel vienas izzušana ir zaudējums. Starp citu, arī mūsu kaimiņi – igauņi un lietuvieši – ievēro šo principu un strādā pie savu šķirņu saglabāšanas un attīstīšanas.
Slavējami ir tas, ka valstī šobrīd ir izveidots zirgu reģistrs. Taču vērtēšana, selekcijas materiāla izvēle, kas kādreiz bija valsts rokās, ir atstāta privāto ziņā, kas tad atbilstoši iespējām un izpratnei to cenšas veikt. Problēma ir arī tā, ka trūkst mākslīgās apsēklošanas speciālistu (govju sēklotāji to nevar darīt). Latvijā tikai Tērvetē tiek lietota šī metode, citviet tiek izmantots savs "stacionārs" ērzelis vai arī tas tiek izīrēts no citas saimniecības.
Nav nopietnas mācību bāzes
Jātnieku federācija regulāri rīko kursus zirgaudzētājiem. Taču kopumā valstī nav nopietnas mācību bāzes un viss notiek pašplūsmā. Faktiski Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU) ir vienīgā, kas pasniedz mācību par zirgiem jeb hipoloģiju (LLU ir arī bāze ar 30 zirgiem, kur topošie lauksaimniecības speciālisti var pārbaudīt savas zināšanas arī praksē).
Ilgu laiku Latvijā neviens nopietni nenodarbojās ar poniju audzēšanu. Šobrīd ledus ir sakustējies, un Jelgavas rajonā ir saimniecība, kur šos dzīvniekus audzē. Citviet pasaulē tā ir pierasta lieta: pirms nopietni nodarboties ar jāšanas sportu, bērns tā pamatus apgūst ar savam augumam piemērotu rumaku – poniju. Tiek rīkotas pat sacensības, un arī Latvijā jau bijuši mēģinājumu tādas organizēt. LŠZAA vadītājs norāda, ka šobrīd tiek izstrādāta programma, bet nav vēl skaidrs, kurai no šķirnēm tiks dota priekšroka. "Nereti uzņēmēji uz kādas šķirnes "uzsēžas" un apgalvo, ka tā ir galvenā, taču citi tam iebilst," teic Rozītis.
Nav pelnoša nozare
Viena no vecākajām un lielākajām ir Burtnieku zirgaudzētava, kas ir veidota uz 1941. gadā dibinātās valsts saimniecības bāzes, un šobrīd tajā ir ap 200 zirgu, no kuriem apmēram 40 katru gadu tiek pārdoti gan sportam, gan atpūtai uz citām valstīm. Tās vadītājs Jānis Jurašs šajā nozarē darbojas jau kopš 70. gadiem, un pa šiem gadiem ir labi iepazinis visus tās plusus un mīnusus. Ir arī ar ko palepoties – saimniecībā ir izaudzēts olimpiskais čempions (pasaules slavenās Ullas Salcgēberes iejādes zirgs Rusty 049 ir dzimis Burtnieku zirgaudzētavā kā Rotors). Un vispār – mūsu zirgi nekādā ziņā neesot sliktāki par Rietumeiropā audzētajiem, tāpēc nevajag Latvijas zirgus bojāt ar Rietumu šķirņu eksemplāriem, kas dažkārt nav nemaz tie labākie.
Neraugoties uz labajiem rezultātiem, Jurašs teic: "Nekādi neuzdrošinos to dēvēt par pelnošu nozari. Ja kādu zirgu izdodas izdevīgi pārdot, tad taču nevar runāt par lielu peļņu. Arī mūsu saimniecībai, kas ir lielākā Latvijā, nemaz tik spoži neiet. Varbūt pēc desmit gadiem būs citādi." Viņš piebilst, ka faktiski jau tas esot hobija darbs. Diemžēl arī subsīdijas ir mazas (ES piešķirtās ir četras piecas reizes mazākas nekā vecajām dalībvalstīm), taču – ja to nebūtu, nozare vispār nevarētu pastāvēt. Rietumos bieži vien zirgus tur un audzē bagāti ļaudis, kuriem subsīdijas pat nav vajadzīgas. Arī mums ap Rīgu daudzi turīgie tur savus zirgus – daļa pat Nacionālajā sporta bāzē Kleisti, un tā, kā domā Jurašs, nebūt nav kalpošana sportam. Viņš labus vārdus velta Latvijas Šķirnes zirgu audzētāju asociācijai, tāpat izsakot cerības, ka pētījums par Latvijas šķirnes ģenētisko līniju saliks punktus uz "i" šajā jomā.
***
Fakti
Latvijas zirgu šķirne
Latvijas zirgu šķirne ir pamatšķirne, ar kuras selekciju nodarbojas Latvijas zirgu audzētāji un kas izveidota 1937. gadā, izmantojot vietējo zirgu uzlabošanā Oldenburgas, Holšteinas un Hannoveres šķirnes. Sākotnēji šķirne pamatā izmantota lauksaimnieciskajām vajadzībām, vēlākajos gados arī sportā, tāpēc tajā šobrīd attīstījušies divi izmantošanas ziņā atšķirīgi tipi – braucamais un sporta.
1952. gadā pēc valdības lēmuma visus Latvijas šķirnes zirgus sāka vienoti saukt par Latvijas braucamo zirgu šķirni. Tā kā šie dzīvnieki bija ne tikai izcili darba un braucamie, bet arī teicami jājamie un sporta zirgi, 1976. gadā tika nolemts šķirni saukt par Latvijas zirgu šķirni.
Pasaulē izplatītākās šķirnes
Arābu šķirnes zirgi. Šķirnes veidošanās sākusies 7. gadsimtā neskaitāmo arābu karagājienu laikā. Klimata īpatnību un augu valsts nabadzības dēļ zirgi ir pieticīgi un izturīgi, ļoti auglīgi, labi izmanto barību un ilgi dzīvo. Būdami nelieli – skausta augstums ir vidēji 150 centimetru –, šīs šķirnes dzīvnieki ir ļoti ātri un joprojām tiek uzskatīti par zirga skaistuma etalonu.
Trakēnes šķirne. 1732. gadā (tagadējā Kaļiņingradas apgabalā) tika nodibināta zirgaudzētava, kuras nosaukums – Trakehnen – kļuva par pasaulē slavenās zirgu šķirnes apzīmējumu. Šķirnes veidošanās sākumā vairākumam audzētavas ķēvju bija liels arābu asiņu piejaukums. Vēlāk palielinājās tīrasiņu jājamzirgu ietekme, un zirgi kļuva lielāki, ķermenis – garāks, gaita – plašāka. Saglabājās no arābiem pārņemtais īpatnējais skaistums, formu harmonija un izturība.
Hannoveres šķirne. Izveidota Lejassaksijā, Hannoveres apkārtnes individuālajās saimniecībās. No 1888. gada ir Hannoveres zirgu ciltsgrāmata, bet apgabalā audzētie zirgi par patstāvīgu šķirni tika uzskatīti jau 19. gadsimta beigās. Tā ir galvenā konkūra zirgu šķirne pasaulē.
Holšteinas šķirnes zirgi. Ziemeļaustrumos no Hannoveres zirgu audzēšanas apgabala izveidota viena no vecākajām Vācijas pusasiņu zirgu šķirnēm – Holšteinas šķirne. Šā tipa dzīvnieki ir nedaudz smagāki par hannoveriešiem (ne velti tos uzskatīja par smagajiem siltasiņiem), tomēr, iegūstot jājamzirgiem raksturīgākas formas, tie sasniedz labus rezultātus dažādās sacīkstēs.