«Nedrīkstam melot sabiedrotajiem!»

"Esam aizvadījuši vēl vienu kopēja darba gadu, kas nu jau atkal iegājis Latvijas vēsturē. Viss šai laikā paveiktais paliks kā liecība, ko izvērtēs gan mūsu līdzgaitnieki, gan nākamās audzes. Šā gada 17. jūnijā apritēja seši gadi, kopš es pildu Valsts prezidenta amata pienākumus. Tas ir ilgākais laiks, ko jebkurš no iepriekšējiem prezidentiem šajā amatā ir pavadījis. Prezidenta institūcija šajā laikā ir kļuvusi par nopietnu stabilitātes un kontinuitātes elementu mūsu valstī. Tas it īpaši attiecas uz Valsts prezidenta Satversmē paredzēto lomu ārlietu jautājumos, kas līdz šim vienmēr ir spējusi nodrošināt valsts interesēm svarīgu mērķu uzturēšanu spēkā, neraugoties uz mūsu biežajām pārmaiņām gan valdošo koalīciju sastāvā, gan valdības ministru personālijās. Latvijā kā parlamentārā republikā Satversme Valsts prezidentam ir paredzējusi unikālu pienākumu kombināciju, kurā apvienoti rūpīgi izvēlēti elementi no visu trīs valsts varas atzaru – likumdevēja, izpildvaras un tiesu varas funkcijām. Īpaša loma Valsts prezidentam paredzēta valsts pārstāvēšanai svarīgākajos, tas ir, ārlietu un nacionālās drošības jautājumos, kas ir arī valsts pastāvēšanas jautājumi. Šie jautājumi bijuši mūsu pēdējo gadu prioritāšu pašā priekšgalā, un esmu gandarīta par to, ka man kā Valsts prezidentei šis aizgājušais gads ir atkal sniedzis izdevību piedalīties veselā virknē Latvijas valsts interesēm nozīmīgu notikumu. (..) Šis gads ir bijis konkrētu svarīgu lēmumu gads. Mums ir bijušas auglīgas sarunas gan par to, kas valstī noticis, gan par to, kas nav noticis. No savas puses esmu centusies savu viedokli pēc iespējas argumentēti izskaidrot, norādot arī uz faktiem un apstākļiem, uz ko tie pamatoti. (..) Šis 2005. gads ir 1905. gada revolūcijas simtais gads, kas ar jaunu elpu ir uzjundījis revolūcijas romantikas un arī traģikas izjūtas. Tā ir arī 15. gadadiena mūsu 4. maija neatkarības atjaunošanas deklarācijai. Salīdzinot Latvijas tautas iespējas un izredzes šajos dažādajos datumos, kļūst vieglāk novērtēt to, cik milzīgi daudz pēdējos 15 gados ir paveikts un sasniegts. Šajās dienās ir pagājuši 65 gadi kopš Latvijas pirmās okupācijas. Ir pagājuši grandiozie Otrā pasaules kara noslēguma 60 gadu atceres pasākumi, kas daudzās zemēs izraisījuši plašas un brīžam asas debates par vēstures notikumu interpretāciju. Gadu desmitiem Eiropa vairījās Otrā pasaules kara vēsturē raudzīties atklāti no dažādiem skatu punktiem. Tagad caur plašām diskusijām un nebeidzamām intervijām ir panākts, ka cilvēki daudzās zemēs ir spējuši ieklausīties arī to valstu balsīs, kas gadu desmitus pavadīja aiz dzelzs aizkara un netika sadzirdētas. Esam panākuši novārtā atstātu pagātnes notikumu objektīvāku izvērtēšanu, esam Eiropu rosinājuši domāt par vēstures mācības jautājumiem daudz dziļāk, plašāk un līdzsvarotāk. Esam saņēmuši izpratnes apliecinājumus par mūsu pagātnē pārdzīvoto okupācijas laiku un sirsnīgu atbalstu mūsu tālākiem demokrātijas un uzplaukuma centieniem. Vēlos publiski pateikties Latvijas Saeimai par skaidro atbalstu manam lēmumam piedalīties 9. maija atceres pasākumos Maskavā, tā nepārprotami liecinot par Latvijas ārpolitikas vienotību. No ļoti daudzām valstīm par to pašu saņemtās atbalsta vēstules arī apstiprina, cik svarīgi viņu acīs ir pārvarēt pagātni, lai kļūtu iespējams lūkoties nākotnē. Pagātne mums jāizzina, la no tās mēs spētu mācīties un visi kopā gādātu par to, lai mūsu kontinentam nekad vairs nebūtu jāpārdzīvo pagājušā gadsimtā pārciestās šausmas un netaisnības. Gribu atzīmēt Vēsturnieku komisijas darbu pētījumu veikšanā un starptautiskās diskusijas radīšanā. Šodienas uzdevums ir dialogā ar citām Eiropas valstīm raudzīties, kā Eiropas vēsture parādās skolas grāmatās un materiālos – vai vispār un kā tur atklājas Baltijas vēstures šķautne? Pagātnes pieredze ir mūsu pienesums Eiropas nākotnei mūsu visu kopējā cīņā pret totalitārismu, antihumānismu un ekstrēmismu visās to iespējamās formās. Mēs, kas paši esam tik daudz cietuši, nedrīkstam palikt vienaldzīgi pret citu ciešanām, nedz arī paši tās radīt. Mums jābūt skaidrās pozīcijās, nostājoties pret jebkādām rasisma, ksenofobijas vai aizspriedumu izpausmēm, vienalga, pret ko tās vērstas. Mums jāsaprot, ka aizspriedumains nicinājums pret citiem nav nekas cits kā patoloģisks pašnaida un pašnicināšanas simptoms. Taču šāds naids ir cilvēcei augstākā mērā kaitīgs un bīstams, un mums jāpieliek visas pūles, lai tas nepārņemtu plašāku sabiedrību. (..) Labā ārpolitikā darbojas noteikti principi un tradīcijas, un viens no tiem ir valsts ārpolitikas kontinuitāte un konsekventā nostāja skaidri izvirzīto mērķu sasniegšanai. Tikai nelokāmi stingras un konsekventas ārpolitikas virzības dēļ līdz šim esam spējuši noturēt kursu cauri neskaitāmām valdības maiņām, esam spējuši iegūt un iekarot tik daudzus uzticamus un labvēlīgi pret mums noskaņotus sabiedrotos. Tik mazai valstij kā Latvija, situētai tādā vietā zem saules, kādā mēs atrodamies, drošība ir iespējama tikai kopā ar stipriem un uzticamiem sabiedrotiem. Latvija nekad vairs nedrīkst sevi novest tādā bezizejas situācijā, kādā bija Kārļa Ulmaņa valdība, kad tā saņēma Padomju Savienības ultimātu 1940. gada 16. jūnijā. Latvija nekad vairs nedrīkst novest sevi tādā diplomātiskā izolētībā un informācijas vakuumā, kad tās valdība nespēj novērtēt, kas tajā brīdī īsti pasaulē notiek. Robežlīgums – nepabeigts darbs Taču, ja gribam panākt konsekventu un principiālu atbalstu no saviem sabiedrotiem, mums ir jāsaprot, ka arī no mums tiks sagaidīta tā pati konsekvence un tāda pati principialitāte. Ja gribam, lai citi mums paliek uzticīgi, mēs nedrīkstam dot solījumus, kad tas šķiet izdevīgi, lai pēc tam tos vienkārši lauztu – vai tas būtu brutāla oportunisma, vulgāra populisma vai iekšpolitiskās sacensības dēļ. Mēs nedrīkstam saviem sabiedrotajiem melot. Mēs nevaram atļauties nekādas nepārdomātas improvizācijas. Māka un spēja sadarboties ar mūsu valsts sabiedrotajiem ir galvenais mūsu valsts drošības garants. Pie nopietniem pagājušā gadā nepaveiktiem darbiem es uzskatu neveiksmi panākt Latvijas robežlīguma ar Krieviju parakstīšanu. Viss bija panākts, lai tas notiktu 10. maijā, kad Igaunijai par to vēl nekāda datuma nebija. Šodien Igaunijai līgums ir ne tikvien parakstīts, bet arī jau ratificēts, un par to igauņi pamatoti ir saņēmuši atzinību no mūsu kopējiem partneriem. Latvija pa to laiku ir nonākusi strupceļā. Es tamdēļ aicinu Saeimu nopietni pārdomāt un izvērtēt šo situāciju un darīt visu, lai palīdzētu koalīcijas valdībai veikt nepieciešamos soļus, lai no šā strupceļa Latvija izkļūtu. Latvijas gaisā jau šobrīd jūt virmojam priekšvēlēšanu laiku. Manuprāt, tas ir par agru, tā novēršot spēkus un uzmanību no šobrīd daudz aktuālākiem jautājumiem, kāda, piemēram, ir nepieņemami augstā inflācija, ko ciešam kopš pagājušā gada. Kāpēc inflācija Latvijā ir augstākā Eiropā? Kā izskaidrot to, ka kaimiņu zemēs tā var būt trīs vai četras reizes zemāka? Šeit nekādi nevaram visu vainu uzvelt Eiropas Savienībai, jo kāpēc tad Lietuvā un Igaunijā inflācija var būt daudz zemāka? Tie ir nopietni jautājumi, kas smagi skar katru iedzīvotāju viņa ikdienas dzīvē. Ja politiķi negribēs tiem pievērsties vai nemācēs tos atrisināt, viņi var sagaidīt skarbu spriedumu par sevi nākamajās vēlēšanās. Esam šeit Latvijā kopā pārlaiduši jau tik daudz vēlēšanu kampaņu, ka nu jau palēnām sākam šķirot un vērtēt. Politika, kā zināms, ir ne tikai pārliecības un talanta jautājums, bet arī atbildības un profesionalitātes jautājums. Svarīgs šā gada Stratēģiskās analīzes veiktais pētījums – t. s. demokrātijas audits – mums liecina, ka Latvijā vēl ir ļoti lielas rezerves politiķu profesionalizēšanai. Tai pašā laikā, par laimi, ir arī redzams, ka tauta ir gatava deleģēt noteiktas pārvaldes funkcijas, ja politiķis ir profesionāls, kā jau tas demokrātiskās iekārtās ir parasts. Iecietība pret ekstrēmistiem var dārgi maksāt Tauta vēro, vai politiķi uzņemas spriest un runāt par būtiskiem ilglaicīgas attīstības jautājumiem vai arī tikai lauž šķēpus mākslīgi radītās drāmās un konfrontācijās par triviāliem jautājumiem, lai iegūtu īslaicīgu popularitāti. Daudz sliktāka un bīstamāka ir tendence sev iegūt brīvu reklāmu, paužot demokrātiskām vērtībām pretējas pozīcijas un izlēcienus. Tad ilglaicīgas attīstības jautājumu risināšanas vietā nonākam pie tukšu saukļu skandināšanas un pat vulgāras savstarpējā apsaukāšanās. Diemžēl politiķiem ir iespējams pārāk viegli ar tīšiem skandāliem sevi iemanevrēt visu mediju dienišķo ziņu pirmajās prioritātēs. Mediji nenogurdami taisa viņiem bezmaksas reklāmu, bez nekādas partiju finansēšanas pats nevaronis var kļūt par varoni savu piekritēju acīs, bet valstij un sabiedrībai tiek nodarīts kaitējums, kam var būt ļoti nopietnas, tālejošas un grūti likvidējamas sekas. Cik dārgi var jebkurai valstij maksāt iecietība pret ekstrēmismu un ultrapatriotismu, to rāda gan Slovākijas politiskā izolācija Mečiara popularitātes laikā, gan diplomātiskā izolācija, kurā nonāca Austrija pirms vairākiem gadiem haiderisma dēļ. Politiķu un sabiedrības pārstāvju uzdevums ir brīdināt sabiedrību no neiecietības sludinātājiem, no destruktīviem, pat rasistiskiem sabiedrības modeļiem. Teatrāls un agresīvs patriotisms bieži vien slēpj vilkus avju drānās, kam īstā tēvijas mīlestība nemaz nav patiesais rīcības dzinējspēks. Patiesais patriotisms ir visu iedzīvotāju sadarbības veicināšana kopējam valsts nākotnes labumam. Šeit vēlos atzīmēt, ka Saeima, ratificējot Vispārējo mazākumtautību tiesību aizsardzības konvenciju, ir rīkojusies atbildīgi un tālredzīgi, vēlreiz manifestējot Latvijas vērtības – cieņu pret citu tautību cilvēkiem, kas dzīvo mūsu zemē, ar likuma valodu apliecinot dzīves faktu. Latvijā ir iespējas tautām, kas šeit dzīvo, savu kultūras mantojumu kopt un saglabāt, līdztekus izveidojot lojālu piederību šai valstij un aktīvi iesaistoties Latvijas ikdienā. Daudzkārt ļaudis mēdz apgalvot, ka viņu ikdienu nosaka daudzas citas rūpes ārpus politikas – tie būtu darba un iztikas jautājumi, izglītība, veselība, demogrāfija un citi būtiski jautājumi. Skarbā realitāte joprojām ir tāda, ka Latvija ir nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā ar visām no tā izrietošajām sekām. Latvijas iedzīvotājiem tamdēļ ir jājūt, kā politiķi uz to plāno reaģēt, jo beigu beigās jebkurš praktiskās dzīves aspekts šādā vai citādā veidā tiek iespaidots no lēmumiem, kas pēc būtības ir politiski. (..) Prioritāte – izglītība Šogad ar jaunu intensitāti ir izskanējis jautājums par nacionālajām interesēm un nacionālo attīstību. Šobrīd ir svarīgi fokusēties uz šīm prioritātēm, tāpat kā tas jādara visai Eiropai par tās kopīgajām prioritātēm. Valsts prezidenta institūcija ir devusi savu ieguldījumu diskusijās, piedāvājot savu redzējumu – tas bija demokrātijas audits, vēstures izvērtējums, cilvēka dzīves kvalitāte, kurai uzmanība pievērsta šā gada Stratēģiskās analīzes komisijas pētījumos. Starp galvenajiem secinājumiem ir tāds, ka Latvija nedrīkst palikt par teritoriju, kur nenotiek ražošana un kur pietrūkst jaunu pievienotās vērtības produktu. Tādēļ svarīgi, ko darām mēs paši – cik tālredzīgi virzām ekonomisko procesu paplašināšanu, cik enerģiski veicinām individuālo uzņēmējdarbību, cik efektīvi pārliecinām ārvalstu investorus, ka Latvija patiešām ir spējusi izveidot uzņēmējdarbībai draudzīgu vidi. Tautas labklājības celšanai nav citu ilgtermiņa risinājumu kā izglītota un augsti kvalificēta darbaspēka īpatsvara palielināšana, kā arī izglītības kvalitātes uzlabošana visos līmeņos no pirmsskolas līdz doktorantūrai. Vispārējā izglītība, atvērtība idejām ne tikai humanitārajā, bet arī tehniskajā domāšanā ir viena no mūsu interesēm. Latvijai ir nepieciešams ne tikai izglītības kā nozares rūpes, bet izglītības kā filozofijas klātiene mūsu ikdienā. Tas arī nozīmē, ka izglītība nav vienas ministrijas vai viena resora jautājums. Šādiem jautājumiem – Latvijas ilgtspējīgas attīstības jautājumiem – vajadzētu kļūt par nākamo vēlēšanu jautājumiem. Cilvēka dzīves kvalitāti nosaka arī tas, cik efektīvi valstī ir iespējams aizstāvēt savas tiesības, un tāpēc es vēlreiz vēršos pie jums, uzrunājot tiesībsarga institūcijas izveidošanas nepieciešamību. Sargāt iedzīvotāju tiesības ir fundamentālas demokrātiskas valsts pamats. Šobrīd Saeimā tiek izskatīts Tiesībsarga biroja likums, ko tieši pirms gada iesniedzu parlamentam. Tiesībsargs varētu būt tilts, ar ko valsts nāktu pretim katram iedzīvotājam, katram nodokļu maksātājam, lai indivīds attiecībās ar valsti būtu vienlīdzīgās, sadarbības pozīcijās. (..) Tiesībsargs ne tikai atslogos tiesu sistēmu, bet arī atrisinās konfliktu starp valsts pārvaldi un iedzīvotāju ātrāk un ar mazākiem izdevumiem visām iesaistītajām pusēm. Padomāsim, cik Latvijai jau ir izmaksājuši kļūdaini ierēdņu lēmumi, kas izskatīti Eiropas Cilvēktiesību tiesā? Nerunājot nemaz par to, cik daudziem cilvēkiem bieži ļoti ierobežoto iztikas līdzekļu dēļ vispār ir pieejams šāds taisnības panākšanas ceļš. (..) Noslēgumā gribētu teikt – esmu gandarīta, ka plašumā vēršas nevalstisko organizāciju aktivitātes, kopienu fondu un privāto stipendiju darbība un citas pilsoniskās sabiedrības aktivitātes formas. Vēlos pateikties visiem ļaudīm, visām valstiskām un nevalstiskām iniciatīvām, kas šo cilvēcisko, patriotisko saiti ir stiprinājuši."