Kāpēc viņi palika Latvijā (7)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Starp noteikumiem, kuras Krievija viņnedēļ izvirzīja Eiropas Savienībai, ir prasība piešķirt pilsonības tiesības Latvijā palikušajiem PSRS okupācijas karaspēka virsniekiem un viņu ģimenēm.

Ir ziņas, ka pēc padomju karaspēka izvešanas Latvijā palika ap 20 000 atvaļināto padomju militārpersonu, bet kopā ar ģimenēm šis skaitlis sasniedz 50 000. Latvijas pilsonība viņiem pēc likuma nepienākas. Bet kāpēc šie okupācijas karaspēka virsnieki vispār palika Latvijā? Tādu iespēju paredzēja līgums par Krievijas armijas izvešanu. Šogad, starp citu, aprit desmit gadi kopš tā parakstīšanas. Ne vārda par pilsonību Mārtiņa Virša vadītā Latvijas valdības delegācija no vienas un Sergeja Zotova sarunvedēji no otras puses līgumu par Krievijas armijas izvešanu parafēja jeb sagatavoja parakstīšanai 1994. gada 15. martā Maskavā. Latvijas iedzīvotāju vairākumā līgums izsauca negatīvas emocijas un ne jau velti tika nodēvēts par "Virša—Zotova paktu". Galvenais nacionāli noskaņotu partiju un pilsoņu neapmierinātības iemesls bija tieši vienošanās atstāt un neizraidīt no Latvijas Krievijas armijas militārpersonas, kas atvaļinājušās pirms 1992. gada 28. janvāra — dienas, kad Krievija bija pārņēmusi PSRS tiesiskās mantinieces saistības. Tas pats nosacījums attiecās arī uz šo atvaļināto militāristu ģimenes locekļiem. Šie cilvēki ieguva tiesības pastāvīgi dzīvot Latvijā arī pēc armijas izvešanas. Viņu rīcībā palika dzīvokļi un cits nekustamais īpašums. Pensijas apņēmās maksāt Krievija, kamēr medicīniskie pakalpojumi par atbilstošu samaksu bija jāsniedz Latvijai. Pārējie punkti reglamentēja Krievijas armijas izvešanas nosacījumus, termiņus, kārtību, noteica armijas tiesisko stāvokli izvešanas laikā, Skrundas lokatora pagaidu funkcionēšanas kārtību un militārpersonu apgādi un sociālos jautājumus līdz izvešanai. Armijai bija jāaiziet līdz 1994. gada 31. augustam. Jāuzsver, ka armijas izvešanas līgumā ne ar vārdu nebija pieminētas kaut kādas pilsonības prasības militārajiem pensionāriem, kā to Krievija tagad pieprasa ES. Gluži otrādi — līgumā bija iestrādāti nosacījumi, kuriem vajadzēja veicināt bijušo militāristu repatriāciju. Taču bija arī skaidrs, ka ar atstājamo cilvēku grupu Maskava nākotnē pie izdevības var saistīt zināmus plānus. Krievijas Ziemeļrietumu karaspēka grupas vadība darīja visu, lai Latvijā palikušo atvaļināto militārpersonu skaits būtu pēc iespējas lielāks. Latvijā demobilizētie militāristi ieguva PSRS pases ar Latvijas pierakstu, kas ļāva tiem brīvi "iefiltrēties" valsts iedzīvotāju vidū. Tikmēr Latvijas varasiestāžu rīcībā pat vēl 1994. gada sākumā nebija uzticamu ziņu par patieso uzņemamo cilvēku skaitu. To nezināja pat pašvaldības, kuru teritorijās atradās izvedamās armijas daļas. Turklāt jādomā, ka atvaļinātie virsnieki, izmantojot "sarunāšanu", gādāja sev izziņas par atvaļināšanas laiku ar atpakaļejošu datumu. Saskaņā ar Krievijas vēlāk iesniegtajiem sarakstiem Latvijā palika 20 430 atvaļinātās militārpersonas, bet kopā ar viņu ģimenes locekļiem šo cilvēku skaits sasniedza aptuveni 50 000. Labāk zīle rokā... Dokumentam topot, sarunās ar Zotova delegāciju tieši pensionāru jautājums bija izraisījis vislielākās debates, jo Latvija sākotnēji vēlējās par atskaites datumu noteikt 1990. gada 4. maiju, kamēr 1992. gada 28. janvāris bija Maskavas izvirzītā ideja. Interesanti, ka krievu diplomāti pat pateicās Latvijas politiķiem, ka tie "panākušies Krievijai pretī", neizvirzot 1940. gada 17. jūniju, jo jau tad krievvalodīgo "pensionāru kārts" Maskavas nacionālpolitiķu rokās bija ļoti iemīļots līdzeklis vēlētāju piesaistīšanai. Intervijā laikrakstam "Labrīt" 1994. gada aprīlī viens no pirmajiem armijas izvešanas sarunu vadītājiem no Latvijas puses Jānis Dinēvičs atzina, ka 1940. gada izvirzīšanas gadījumā "mums varētu rasties domstarpības ar Eiropas sabiedrību". "Diez vai tā atbalstītu tik radikālu nostāju. (..) Kad mums klājas grūti, tad esam gatavi lūgt Eiropas valstis palīgā, bet, kad tās kaut ko iesaka, tad izliekamies, ka nedzirdam," skaidroja J. Dinēvičs. Kaut arī nacionālo spēku apvienība rīkoja protesta akciju pie Brīvības pieminekļa, prasīja armijas aiziešanu ar visiem pensionāriem un apgalvoja, ka "Latvijas ceļa" valdība īsteno prettautisku politiku, vērā ņemami bija arī valdības argumenti. Bez līguma noslēgšanas neskaidrība ar armijas izvešanu varēja ieilgt, savukārt dokuments radīja iespēju kontrolēt tā izpildi ar starptautisko organizāciju un rietumvalstu palīdzību. Pastāvēja arī viedoklis, ka armijas izvešanas līgums jānoslēdz jo ātrāk, jo labāk, kam pamatā bija bailes par nestabilo iekšpolitisko situāciju Krievijā — prezidenta Borisa Jeļcina pozīcijas tobrīd daudzi politologi nemaz par īpaši stiprām neuzskatīja un bailes no radikalizācijas pastāvēja. Spiediens no ārpuses Krievijas armijas izvešanas jautājums neapšaubāmi bija starptautiska spēle, kurā Latvija izjuta spiedienu gan no Austrumiem, gan Rietumiem. Kremlis uzsvēra, ka tam galvenais ir militāro pensionāru sociālo garantiju jautājums, vienlaikus draudot neparakstīt pārējās līguma trīs daļas, ja nebūs vēlamās vienošanās par ceturto. Savukārt rietumniekus Latvijai būtiskā pensionāru problēma maz interesēja — Vašingtonā un Eiropas galvaspilsētās vēlējās pēc iespējas ātrāk redzēt parakstītu Krievijas armijas izvešanas līgumu. Tādos apstākļos strīdi Saeimā par delegācijas pilnvarošanu parafētā līguma parakstīšanai naktī no 1994. gada 20. uz 21. aprīli izvērtās dramatiski un nostādīja grūtā situācijā arī tā laika Valsts prezidentu Gunti Ulmani. Galu galā nakts sēde noslēdzās ar uzticības balsojumu valdībai, kur tikai 51 balss bija "par". "Latvijas ceļš" uzskatīja to par pietiekamu, lai deklarētu, ka deputātu vairākums atbalsta līguma parakstīšanu ar visiem tā nosacījumiem. Līgums tika parakstīts Maskavā tā paša gada 30. aprīlī. Tā bija pirmā un pagaidām pēdējā Latvijas valsts vadītāja viesošanās Kremlī. Krievijas armijas izvešanas līguma četras daļas bija sadalītas tā, ka daļu no tiem parakstīja G. Ulmanis, bet daļu — ārlietu ministrs Valdis Birkavs. Tieši Birkavam nācās parakstīt punktus par Krievijas Federācijas militāro pensionāru sociālajām garantijām. No Krievijas puses savu parakstu zem šīs līguma daļas lika vicepremjers Oļegs Soskovecs. Sarunvedēju delegācijas vadītāja M. Virša skatījumā, līgums Latvijai nebija ne uzvara, ne zaudējums, bet gan "grūts kompromiss, kas panākts, piekāpjoties abām pusēm".

Komentāri (7)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu