Nav vairs kā vecajos laikos, kad Kremļa iecelti funkcionāri ar melnu un sarkanu tinti laboja televīzijas ēterā izlaižamos tekstus. Šādas padomju laiku metodes vairs nav nepieciešamas, jo divi valstij piederošie telekanāli to dara paši pirms katra ziņu izlaiduma vai politiskās pārraides.
Jau aizvadītajā gadā "Financial Times" žurnālists Endrū Džeks rakstīja: "Lai arī ko darītu Putins, visur viņam seko ORT kameras, bet smaidoši reportieri stāsta tikai to labāko." Šodien daudzi mediju eksperti norāda, ka taisni vai brīnums, cik ātri šajos trīs gados Krievijas laikraksti, radio un TV ir zaudējuši tā sauktajā Borisa Jeļcina ērā sasniegto. Lūk, ko secina izdevums "The New York Times": "Tas nozīmē, ka šodien Krievijas televīzijas ziņas cenšas izdabāt savai auditorijai, kas sastāv no viena cilvēka - Vladimira Putina." Attaisnojumi un skaidrojumi Tikmēr prezidenta Putina atbalstītāji cenšas rast dažādus skaidrojumus, kāpēc valstī viens pēc otra dabīgā vai ne tik dabīgā nāvē mirst neatkarīgie mediji, kā arī to, kas tad īsti notiek valsts televīzijā, kas ir lielākās daļas Krievijas iedzīvotāju vienīgais un galvenais informācijas avots. Viena no versijām ir šāda, ka pēc nekārtībās tik ilgi vadītiem gadiem vienkāršais Krievijas cilvēks tik ļoti tic un apbrīno Vladimiru Putinu, ka viņam nav vajadzīgi kritiski mediji, kas darbojas pret esošo varu. Otra versija cenšas izskaidrot neatkarīgās preses izzušanu. Jeļcins, redz, esot bijis ļoti lojāls presei, kas piederējusi ļoti bagātiem cilvēkiem, kuri savukārt viņam palīdzējuši tikt pie varas arī 1996. gada vēlēšanās. Toties Putins šos oligarhus uzskata par negodīgiem valsts izlaupītājiem un liek tiem turēties drošā attālumā no Krievijas. Neatkarīgās radiostacijas "Eho Moskvi" vadītājs Aleksejs Venediktovs "Financial Times" pastāstījis, ka, "pēc Putina domām, masu mediji nav sabiedriska institūcija, bet ražošanas sektors". Radio vadītājs norāda, ka prezidents savas valdīšanas laikā jau ir pieņēmis 147 likumus, kuros ir panti, kas ierobežo mediju darbību. Kas notiek ēterā? Tiem, kuri varbūt ikdienā neskatās Krievijas televīziju, paskaidrosim, ko tad īsti varam vērot abos šīs zemes valsts kanālos. Ziņas sākās gluži kā padomju laikos ar sausu notikumu atstāstu, ko tad dienas garumā paveicis Krievijas vadītājs. Atšķirība ir tā, ka diktoriem atļauts nedaudz pasmaidīt un lietot krāsaināku intonācijas paleti. Ja gadījusies kāda nepatīkama ķibele, tas vienkārši tiek noklusēts. Krievijas valsts televīzijas skatītāji tā arī neuzzināja, ka aizvadītās nedēļas armijas mācībās tā arī netika izmēģināta ballistiskā raķete un notika vēl vairākas neprognozējamas kļūdas. Lai aizpildītu ēteru, labāk ir pastāstīt par kādu jaunatvērtu bērnudārzu vai lieku reizi pajautāt Putinam, kas tad krievzemiešus tāds labs sagaida nākotnē. Telekanāla "Rossija" ziņu dienesta vadītājs Vladimirs Kuļistikovs "The New York Times" bez kautrēšanās atzīst: "Ja es nebūtu lojāls Putinam, tad loģiski, ka šeit nestrādātu." Neatkarīgajiem trūkst auditorijas Aplūkojot Krievijas telekanālu reitingus, "The New York Times" secina, ka diemžēl minētajiem valsts kanāliem tie ir visaugstākie. Iemesli tam ir gluži prozaiski - laikraksti, radio "Eho Moskvi" un interneta mediji ir pieejami cilvēkiem ar zināmu rocību. Šie neatkarīgie mediji savu pastāvēšanu nodrošinājusi tieši ar to, ka viņiem ir salīdzinoši ļoti maza auditorija. Krievijā jau ir sācies priekšvēlēšanu laiks. Mediju pārziņā nonāk un nonāks daudz kritiski izvērtējamas informācijas. "Financial Times" apskatnieks Endrū Džeks domā, ka diezin vai iedzīvotāji ieklausīsies žurnālistos - nemiera cēlājos. Šobrīd Krievijas prezidentam tas ir izdevīgi, bet, domājot par tālāku nākotni, sabiedrība tikai zaudēs.