Kādu valsti veidoja Ulmanis (20)

Vēsturnieku aprindās parasti nespriež, kā būtu bijis, ja būtu bijis. Un tomēr – kādu valsti Ulmanis būtu izveidojis, ja ne 1940. gada 17. jūnijs? Pēc 15. maija apvērsuma Saeimas funkcijas līdz Satversmes reformēšanai uzņēmās Ministru kabinets (MK), kura rīcībā tagad bija ne tikai izpildvara, bet arī likumdošana. Visu politisko partiju darbība tika apturēta, bet vēlāk – aizliegta. Sešu gadu laikā jauna Satversme tā arī netika izstrādāta un visa faktiskā vara valstī palika koncentrēta MK rokās. Vieni uzskata, ka Ulmaņa no 1934. līdz 1940. gadam veidotā kameru sistēma gaidāmās Satversmes reformas ietvaros bija iecerēta kā Saeimas aizstājēja. Citi domā, ka "vadonis" pat netaisījās reformēt Satversmi, centralizējot visu varu savās rokās, un kameras bija tikai varas bāzes paplašināšanas izkārtne. Tā kā nav drošu ziņu par Ulmaņa nākotnes plāniem, viņa režīma tālākās attīstības perspektīvas vairāk saistītas ar aptuveniem minējumiem, ne faktiem. Kameru struktūra Vai var izskaitļot, kādu Satversmes reformu Ulmanis bija iecerējis? Neskatoties uz varas koncentrāciju MK rokās, laikā no 1934. līdz 1938. gadam valdības ciešā vadībā tika nodibinātas sešas kameras un divas valsts padomes. Bez tīri organizatoriska un saimnieciska rakstura lietām šīm kamerām un padomēm tika dotas arī kaut ļoti ierobežotas, bet tomēr tiesības piedalīties valsts likumdošanā. Kamerām bija likumu u. c. normatīvo aktu interpretācijas un iniciatīvas tiesības, kā arī biedrībām paredzētu normatīvo aktu iniciatīvas, izstrādāšanas un izdošanas tiesības (tos vajadzēja apstiprināt attiecīgo kameru pārraugošajai ministrijai). Savukārt valsts padomes varēja apspriest Ministru kabineta iesniegtos projektus. Lai arī padomju faktiskā vara un ietekme bija drīzāk formāla, jau pati valdības vēlme dot kādam oficiālas tiesības spriest par pieņemtajiem likumiem un lēmumiem ir pietiekama, lai pievērstu šīm institūcijām uzmanību. Kāda izskatījās kameru – valsts padomju struktūra? Tās pamatā bija profesionālās biedrības (sabiedriskas organizācijas), kurās apvienoti noteiktu profesiju un specialitāšu pārstāvji. Lai tajās iestātos, bija nepieciešams zināms izglītības vai profesionālais stāžs. Biedrības varēja ministrijām ieteikt kandidātus iecelšanai par kameru locekļiem. Tiesa, ministriem nevajadzēja obligāti sekot šiem ieteikumiem. Tikai īsi pirms okupācijas, 1940. gada februārī, valdība izteicās par kameru sistēmu nelielu demokratizāciju. Kameras veidoja nākamo līmeni virs biedrībām – konkrētas nozares sabiedrisko organizāciju pārraudzības instanci. Iekšēji kameras dalījās sekcijās pa darbības nozarēm. Priekšniecību savukārt sastādīja prezidijs un sekciju vadība, kuri kopā veidoja attiecīgās kameras galveno komisiju. Šī komisija kopā ar "radniecīgo" kameru galvenajām komisijām veidoja Valsts Saimniecisko vai Kultūras padomi jeb nākamo pakāpi virs kamerām. Tā Tirdzniecības un rūpniecības, Lauksaimniecības, Amatniecības un Darba kameru galvenās komisijas veidoja Valsts Saimniecisko padomi; Rakstu un mākslas kameras, un Profesiju kameras galvenās komisijas veidoja Valsts Kultūras padomi. 1940. gadā šīs valsts padomes bija augstākais kameru – valsts padomju sistēmas varas vertikāles punkts. Kā aizstāt parlamentu? Ulmanis nav atstājis daudz norāžu par saviem tālākajiem plāniem, taču nedaudz viņa nākotnes ieceres valsts uzbūves jautājumos ieskicējas trimdas piezīmēs. Tajās minēta doma veidot divpalātu parlamentu. Vienu palātu izveidotu tiešu vēlēšanu ceļā, bet otro sastādītu kameras. Turpat minēta arī nerealizētā ideja par vienas centralizētas politiskās partijas veidošanu. Minēto ieceru īstenošanu esot palēninājuši 1938. –1939. gada politiskie notikumi. Lielākais trūkums plānoto pārmaiņu veikšanai bijis tas, ka viss darīts no augšas, bez tautas līdzdalības. Kameru veidošana bijis pasākums, lai piesaistītu iedzīvotājus valsts darbam, lai gan pagaidām tikai divas kameras komplektējās no vēlētiem pārstāvjiem. Ulmanis izteicis arī vispārīgas frāzes, ka atsevišķas neveiksmes piespiedušas zināmus soļus atlikt, tomēr viņš gatavojies iet vēl tālāk. Tātad var secināt, ka Ulmaņa iecerētās reformas uz 1940. gadu nebija pabeigtas. Tas zināmā mērā izskaidro, kādēļ līdz pat Latvijas okupācijai netika izstrādāta solītā Satversmes reforma. Ulmaņa iespējamos plānus ir analizējis vēsturnieks Edgars Dunsdorfs. Viņš uzskata, ka Ulmaņa veidotā sistēma saskanējusi ar reformu, kādu Austrijā pirms "anšlusa" mēģināja ieviest tās kanclers Dolfuss. Ja tā, tad bez minētajām divām valsts padomēm iecerē varēja būt vēl divas – provinču (Latvijā – pašvaldību) un Valsts pārstāvju padome. Visu četru valsts padomju kopsapulce tad arī būtu parlamenta vietā. Ulmanis rakstīja: "Valsts saimniecisko un Valsts kultūras padomi [..] būs jāmēģina noorganizēt vienā kopīgā galotnē, tiklīdz būs noslēdzies kameru noorganizēšanas darbs. Bet arī šis darba posms būs vēl tikai ceļa nolīdzinājums pilnīgai politiskai jauniekārtai." No citētā redzams, ka, pirmkārt, bija iecerēts izveidot valsts padomes apvienojošu, augstāko pārvaldes institūciju; otrkārt, šīs sistēmas veidošana vēl nebija pabeigta. Jāatzīmē, ka tieši 1939. gada rudenī un 1940. gada pavasarī notikušajās abu valsts padomju kopsēdēs pēc MK iniciatīvas tika apspriests Latvijas saimnieciskais un ārpolitiskais stāvoklis. Minētie fakti liecina, ka Ulmanim bija nodomi veidot kādu alternatīvu likumdošanas vai varas bāzi ārpus MK, citādi šos jautājumus neiznestu ārpus valdības struktūrām. Var iebilst – kameras un valsts padomes bija MK ieceltas un tam pilnīgi paklausīgas. Pamatojoties uz to, vēsturnieks Ādolfs Šilde apgalvo, ka nevar būt runas par jebkādu parlamentāru stilu, jo Ulmanis nevēlējās ne parlamentu, ne citu plurālistisku valdīšanas stilu. Šildem par labu runā vairāki apstākļi: veidojot valsts padomju likumprojektus, Tieslietu ministrijas juristi ierosināja dot padomēm plašākas pilnvaras, taču MK tam nepiekrita; valsts padomju kopsēdēs toņa noteicēji bija MK locekļi; viens no tuvākajiem Ulmaņa līdzgaitniekiem sabiedrisko lietu ministrs Alfreds Bērziņš savos memuāros ir norādījis, ka kameras nebija domātas kā kaut kas līdzīgs arodu parlamentam, kas aizstātu tautas tieši vēlēto parlamentu. Kā ļoti nozīmīgs jāmin fakts, ka 1940. gada februārī MK grozīja Lauksaimniecības nolikumu un Likumu par Tirdzniecības un rūpniecības kameru. Saskaņā ar tiem lauksaimniecības biedrībām tika dotas tiesības ievēlēt 104 no 120 no Lauksaimniecības kameras locekļiem, savukārt tirgotāju, rūpnieku un namsaimnieku biedrībām – 90 no 120 no Tirdzniecības un rūpniecības kameras locekļiem. Pārējos iecēla attiecīgi zemkopības vai tirdzniecības un rūpniecības ministri (agrāk visus). Abas minētās kameras bija pirmās no izveidotajām kamerām, tātad nevar izslēgt, ka pēc kāda laika valdība līdzīgas tiesības būtu piešķīrusi arī pārējām. Uz to norādījis arī pats Ulmanis: "Šo divu kameru likumu grozīšana šādā virzienā ir tikai pirmie soļi, kuriem sekos citi, kas ietvers visas kameras." Šādā gadījumā to jau varētu saukt par vismaz daļēji vēlētu tautas pārstāvniecību, citiem vārdiem – par vismaz daļēju Saeimas aizstājēju. Tātad 1940. gadā bija parādījies valdības nodoms: pirmkārt, likumdošanas funkcijas iznest arī ārpus MK kompetences; otrkārt, demokratizēt un dot lielāku rīcības brīvību kameru sistēmai valsts pārvaldē. Savas politikas ķīlnieks Jāņem vērā vēl daži citi apsvērumi, kuri varbūt arī nebija izšķiroši, taču varēja atstāt uz Ulmani zināmu ietekmi. Pirmkārt, Ulmanis bija ekonomists un kā tāds savā rīcībā balstījās uz lietderīgumu un izdevīgumu. Kameru un valsts padomju veidošanā tika ieguldīti lieli finanšu un laika resursi. Ja šīm institūcijām atstātu tikai pļāpāšanas tiesības, kā tas reāli bija vēl 1940. gadā, to veidošanai nebūtu jēgas. Vienkāršāk būtu bijis izveidot paklausīgu Saeimu, kas tikai apstiprinātu visus vadoņa lēmumus. Tomēr tā vietā Ulmanis sāka veidot pilnīgi jaunu varas vertikāli. Atliek secinājums, ka nākotnē kamerām – valsts padomēm tomēr bija paredzētas arī plašākas tiesības. Otrkārt, šī sistēma izskatās arī citādi lietderīga – noteiktu profesiju pārstāvji lemj par jautājumiem, kurus tie pārzina un ir kompetenti, pretstatā politiskajām partijām, kas ministru un citiem atbildīgiem amatiem piedāvāja kandidātus pēc politiskās piederības, ne profesionālajām spējām. Ja tāda bija Ulmaņa domu gaita, kļūst saprotama gan kameru veidošanas jēga, gan motīvi. Te gan rodas nākamais jautājums – ja viss ir tik loģiski, kādēļ Ulmanis savas idejas nedarīja zināmas tuvākajiem līdzgaitniekiem un tautai? Izskaidrojums varētu būt saistīts ar paša Ulmaņa un Latvijas ne visai veiksmīgo demokrātijas pieredzi līdz 1934. gada apvērsumam. Iepriekšējās valdības par savām iecerēm un projektiem tika regulāri un pamatīgi kritizētas, pastāvīgi atradās uz krišanas robežas un bieži demisionēja. Šāda pieredze nevarēja neatstāt savu ietekmi uz Ulmaņa uzskatiem. Iespējams, tamdēļ Ulmanis gribēja vispirms iecerēto Satversmes reformu ar kamerām un valsts padomēm realizēt dzīvē un tikai pēc tam skaidrot tās ideju un mērķus. Tieši pēc šāda scenārija notika kameru veidošana – vispirms radīja un pēc tam skaidroja. Tas padara saprotamāku, kādēļ Ulmanis nevēlējās vai baidījās atstāt kaut vai formālu, paklausīgu Saeimu. Tā varēja traucēt viņa plānotajai reformai. Turklāt, mainot pašas sistēmas pamatus, no politisko partiju sistēmas pārejot uz profesionālo biedrību sistēmu, arī paklausīgas Saeimas eksistence bija lieka. Tādēļ Saeima tika atlaista, bet jaunas vēlēšanas saskaņā ar agrāko Satversmi tā arī nenotika. Vai pastāvētu arī Ulmaņa piezīmēs sākumā minētā tautas vēlētā pārstāvju palāta, ziņu trūkuma dēļ ir grūtāk spriest. Atšķirībā no kameru – valsts padomju sistēmas, pārstāvju palātas veidošanā nekādi reāli priekšdarbi netika veikti. Iespējams, šo jautājumu var saistīt ar Ulmaņa norādēm par vienas centralizētas partijas veidošanu. Attiecīgi partija, kuras pārstāvji kandidētu vēlēšanās, veidotu "Tautas pārstāvju palātu" līdzīgi kā citos tā laika autokrātiskajos režīmos. Tas, protams, ir tikai minējums. Spriežot pēc esošajiem pētījumiem, arī pats Ulmanis 1940. gadā vēl nebija īsti izšķīries par iespējamo partijas veidošanu un tās modeli, lai gan zināms, ka viņš vāca informāciju un interesējās par citu tā laika autokrātisko valstu pieredzi vienpartijas sistēmas veidošanā. Iespējams, partijas veidošana (un varbūtējā pārstāvju palātas veidošana) bija viena no tām problēmām, kuras Ulmanis savās piezīmēs apzīmēja par neveiksmēm, kas piespiedušas viņu atlikt zināmu soļu speršanu. Ja tā, tad vismaz daļēji problēmu viņš bija pats sev radījis, 1934. gadā likvidējot visas partijas, ieskaitot paša Zemnieku savienību. Partiju noliegšanas propaganda šajā laikā bija tik liela, ka nokļūst pilnīgā pretrunā ar viņa izteikumiem par iespējamu jaunas partijas veidošanu. Ja Ulmanis būtu mēģinājis radīt vienpartijas sistēmu, tas, visticamāk, radītu neizpratni tautā un varētu pamatīgi iedragāt "vadoņa" prestižu. Kopumā var secināt, ka 1940. gadā un turpmākajos gados Ulmanis bija nodomājis vismaz daļēji demokratizēt kameru – valsts padomju sistēmu, ļaujot daļu kameru locekļu ievēlēt biedrībām un ar šīm institūcijām vismaz daļēji aizstāt parlamentu. Vai bija paredzēts arī paplašināt to pilnvaras likumdošanas laukā – to jau spriest krietni grūtāk. Ņemot vērā Ulmaņa uzskatus par autokrātiskās sistēmas priekšrocībām, kā arī tā laika vispārējos diktatūru uzplūdus Eiropā, ticamāka ir versija, ka pilnīgu likumdošanas varas neatkarību kamerām un valsts padomēm viņš neplānoja dot. 1940. gada vasara jautājumu svītroja no dienaskārtības pilnībā.