Vairākiem Daugavpils rajona Višķu pagasta Špoģu vidusskolas mazāko klašu skolēniem, kas dzīvo tālās un nomaļās mājās Ambeļu pagastā un Aglonas pagastā, ir bail doties ceļā uz skolu un mājām kāda psihiski nelīdzsvarota vīrieša izdarību dēļ. Diemžēl ne vietējās pašvaldības, ne policija, ne mediķi, ne sabiedrība kopumā nespēj radīt drošības sajūtu bērniem un viņu vecākiem.
Draudi ceļā uz skolu (14)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pēc publikācijām par pazudušo Aizkraukles pagasta pirmklasnieci Lauru manu interesi saistīja šāda atsauksme internetā: "Vai ar Istalsnas pastnieci vēl bija par maz, lai policija sāktu kustēties ātrāk? Bija pazudusi pirmklasniece, nevis pusaudze, kurai nezin kas prātā! Bet tādi nu reiz ir tie mūsu demokrātiskās valsts likumi: kamēr nekas nav noticis un līķa nav, tikmēr – nekas nav noticis. Dzīvs piemērs: Ambeļu pagastā mājās ar māti dzīvo psihiski slims vīrietis. Viņš regulāri baida kaimiņus ar nazi vai cirvi, bet policija nereaģē. Un tagad viņš ir sācis skriet pakaļ 5. klases meitenēm, kurām gar viņa mājām jāiet no skolas busiņa. Un arī tagad neviens nereaģē. Vai tiešām mūsu valsts policija ir tikai tam, lai konstatētu noziegumus, bet ne lai tos novērstu?" Nekavējoties zvanīju uz Ambeļu pagastu, bet pašvaldības sociālā darbiniece Janīna Gaidele man paskaidroja, ka tās esot tikai baumas, jo nekā tamlīdzīga pagastā neesot. Un teica, ka baumotāji un neslavas cēlāji esot jāatmasko un jāsoda. Man tomēr bija grūti noticēt, ka minētie samērā konkrētie fakti varētu būt tikai kāda ļaunprātīgs izdomājums. Tā kā Ambeļu pagastā skolas nav, zvanīju uz Špoģu vidusskolu, kurā mācās Ambeļu bērni. Direktors Jānis Belkovskis solīja informāciju pārbaudīt. Otrā dienā viņš neslēpa, ka satraukumam tomēr ir pamats. Rokās te miets,te arī nazis Tiesa, neviens no tiem bērniem un pieaugušajiem, ar kuriem runāju skolā, pagastnamos un vairākās mājās, gan nebija redzējis cirvi rokās 33 gadus vecajam bezdarbniekam F. V., kas dzīvo uz vecāku pensiju rēķina un kas, izrādās, ik pa laikam – jau trīs reizes – vests uz Daugavpils psihoneiroloģisko slimnīcu, kur pēdējo reizi ārstējies aprīlī un maijā. Toties par nazi, koka mietiem un pat metāla stieni liecināja vairāki cilvēki. Psihiski nelīdzsvarotais vīrietis atkārtoti ne vien skrējis pakaļ uz ceļa satiktajām mazgadīgajām meitenēm, bet arī vilcis pāri ceļam auklas, krāvis akmeņus, licis ābolus, it kā lai vieglāk noķertu bērnus, aizdomīgi stāvējis uz ceļa vai arī grozījies māju tuvumā. Kad kopā ar Špoģu skolas direktoru J. Belkovski un Ambeļu pagasta feldšeri Terēziju Aleksejevu, kura strādā arī Daugavpils neatliekamās medicīniskās palīdzības punktā Višķos, ierodos F. V. vecāku mājās, māte steidzas mums pretī un paziņo, ka dēls, pamanījis mūsu mašīnas, no mājas aizmucis. Tā viņš darot vienmēr, jo baidoties, ka viņu atkal vedīs uz psihoneiroloģisko slimnīcu. Sieviete stāsta, ka dēls lieto daudz kafijas, un arī daudz smēķējot. Protams, no visa tā apdullstot. Nesen tikai tāpēc, ka nav bijusi ieslēgta vajadzīgā televīzijas programma, kļuvis agresīvs un sadauzījis televizoru. Citreiz izsitis logus. Nesen, kad māte kafiju noslēpusi, dēls atkal kļuvis agresīvs un salauzis virtuves skapi. Dēls lietojot arī alkoholu, pie viņa nākot arī citi jauni cilvēki, kas nekur nestrādājot. Pēdējā laikā, pēc mātes teiktā, dēls stāstot, ka braukšot uz siltajām zemēm, tur uzbūvēšot skaistu māju, viņam būšot daudz naudas, varēšot lidot ar lepnām lidmašīnām. Ar F. V. man tomēr izdodas nedaudz parunāt, taču neko tā arī neuzzinu, jo viņš uz maniem jautājumiem atbild vai nu ar stāstu, ka braukšot uz Rīgu, dzīvošot modernā trīsistabu dzīvoklī un pelnīšot ļoti daudz naudas, vai arī pretjautājumiem, cik man esot liela alga, vai es nevarot viņu Rīgā iekārtot kādā darbā, kur maksājot 300 latus stundā. Meitenītes baidās "Es ļoti baidos iet vai braukt ar divriteni pa ceļu," stāsta desmit gadus vecā Tatjana Gavrilova. "No mājām līdz autobusa pieturai pa maziem līkumotiem ceļiem man jāveic četri kilometri. Krūmi, mazs mežiņš, pļavas, ceļmalās plešas nezāļu džungļi. Pustumsā vai tumsā, kad nobrīkšķ kāds zars, vienmēr saraujos. Bet visvairāk man bailes no tā vīrieša. Kādu rītu ceļš bija aizsprostots ar auklu, es tā sabijos. Labi, ka nesen, kad viņš skrēja man pakaļ, man bija divritenis – ātri minu pedāļus un aizmuku." Vandai Kampānei autobusa pietura no mājām divi kilometri, arī viņai bailes mērot ceļu gan zvēru dēļ, gan dīvainā vīrieša dēļ. "Tas vīrietis sit gan savu veco mammu, gan tēti," viņa satraukti saka. "Arī man bija pārvilkta ceļam aukla. Es ar divriteni uzbraucu tai virsū, bet, par laimi, nenokritu un nesasitos. Mans brālis Edgars, kas mācās 6. klasē, gan nokrita. Es jau nezinu, kas tam vīrietim pēkšņi var ienākt prātā. Kad pie dīķa ieraudzīju viņa rokās nazi, pārbijos. Var jau būt, ka viņam tajā brīdī nebija nekādi ļauni nolūki, bet kā es varu zināt, ka viņš neko sliktu nedarīs?" Gan Taņas mamma un patēvs, kas ar meitām – otra meita Inga mācās 6. klasē – dzīvo tālajās "Gaismiņās" Aglonas pagasta malā, gan Vandas mamma un tētis, kas ir invalīds ratiņos, stāsta, ka par bērniem nekad nevarot būt droši, bet nevarot jau arī visu laiku baiļoties, tā vēl varot, Dievs pasarg, nelaimi pierunāt. "Nelaime tā, ka bērniem uz skolu uz vienu pusi, bet man uz darbu – uz otru pusi," teic Vandas mamma Ieva Kampāne. "Man vienmēr sirds ir nemierīga par bērniem, kas gan ir ļoti patstāvīgi.Padomju laikos bija modē piespiedu ārstēšana, tagad mēs neviens nezinām, cik slims un vai vispār slims ir tas vīrietis. Tas nav normāli, ka tā jābaiļojas. Mierinām gan sevi, ka tā vīrieša rīcība varbūt ir pavisam nevainīga, bet kur ir robeža? Kurš var garantēt, ka tam cilvēkam pēkšņi neienāk galvā kas ļauns?" Pārmet par ziņošanu Mamma Ieva satraukta arī par to, ka tikai pēc mana zvana uz pagastu pašvaldības vadītājs Antons Jurgelāns un sociālā darbiniece Janīna Gaidele atskrējuši pie viņas parunāt par bērnu drošību, tomēr bijis arī jāklausās pārmetumos, kāpēc ziņots avīzei, kaut gan viņa to nemaz nav darījusi. J. Gaidele arī man jautā: "Bet kāpēc neviens mums nekad nav piezvanījis vai uzrakstījis iesniegumu? Ja jūs no avīzes nebūtu man zvanījis, es vēl tagad nezinātu. Ieva Kampāne septembra sākumā pagasta padomē ieradās pēc izziņas, kāpēc viņa neko neteica? Un kāpēc bērni to vīrieti apsaukā? Varbūt viņš skrien pakaļ tikai tāpēc, ka viņu nerro? Pusaudži ir nežēlīgi." Gan Taņa, gan Vanda man apzvēr, ka vīrieti neesot apsaukājušas, varbūt kāds puika. Daži zina teikt, ka to darot Vandas brālis Edgars. Ieva paskaidro: "Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas staigā apkārt un sūdzas. Es domāju, ka par mūsu satraukumu visi zina – mani radi un draugi ir informēti, arī darba vietā cilvēki zina. Savai māsai, kas ir juriste, jautāju, kā man rīkoties. Viņa sacīja, ka man jāraksta iesniegums rajona policijas pārvaldei. Doma bija rakstīt, nezinu, kāpēc to neizdarīju, tā sanāca. Kas attiecas par apsaukāšanu, neizslēdzu, ka Edgars to darījis, bet tas jau nav ļaunprātīgi. Turklāt tas jau nemaina lietas būtību par psihiski nelīdzsvarota cilvēka bīstamību." Mātes vilcināšanās aicināt talkā policiju acīmredzot nozīmē gan to, ka cilvēki šai iestādei ne visai uzticas vai vienkārši nevēlas kontaktēties ar "pogainajiem", gan arī, ka vecāki pa īstam neiestājas par savu bērnu drošību. Un nesaprot vienkāršo patiesību – neaiztiec citus cilvēkus, tad arī tev pašam būs mierīgāk. Feldšere T. Aleksejeva atzīst, ka viņa visas trīs reizes bijusi neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādē, kas policista klātbūtnē vīrieti vedusi uz psihoneiroloģisko slimnīcu. "Dakteris gan teica, ka vispirms vajagot izārstēt vīrieša māti," lietas otru pusi atklāj feldšere. "Te viņa zvana, lai dēlu ved uz slimnīcu, jo viņš esot agresīvs, laužot mēbeles un plosoties, bet, kad vīrieti ievieto ārstniecības iestādē, otrā dienā ir klāt un prasa, lai viņu laiž uz mājām, jo viņš esot vesels. Ko lai dara, laukos tādu dīvainu cilvēku ir ne mazums." Policijas bezspēcība Vairāki cilvēki apgalvoja, ka dīvainais vīrietis ne vien biedējot bērnus, bet arī iekaustot savu māti un tēvu, ko reiz gandrīz nositis. Daugavpils pilsētas un rajona policijas pārvaldes vecākais iecirkņa inspektors Oskars Škapars stāsta, ka viņš gribējis ar F. V. parunāt, bet, kad ieradies mājās, vīrietis aizmucis. Turklāt tā neesot pirmā reize. "Pilnmēness laikā cilvēks uzbango," tā skaidro policists. "Un ko jūs darītu, ja jūs apsaukātu? Tā ir dabiska reakcija. Jūs man tik daudz jautājat, es visu nevaru atcerēties, depresijas un bezdarba dēļ daudzi dzer, kaujas, jauni cilvēki pārtiek no vecāku pensijām. Jā, nu es atceros par tēvu. Bet tur neko nevarēja darīt, tēvs apgalvoja, ka pats kritis un sasities. Tagad arī viena lieta – cilvēkam ribas lauztas, bet cietušais paņēma iesniegumu atpakaļ. Tas, ko dara jūsu minētais vīrietis, nav tas briesmīgākais. Un viņš ne pirmais, ne pēdējais. Brīnumi vēl būs. Vairāk nolaidušos cilvēku un tādu, kam ir psihiski traucējumi." Likums nav pilnīgs Lauku ļaudis man atgādināja neseno gadījumu, kad Latgalē kāds psihiski nelīdzsvarots cilvēks ar nazi sadūra divus sirmgalvjus, no kuriem viens nomira. Likums neesot pilnīgs, jo cilvēkus ar garīgiem traucējumiem aizstāvot, sabiedrībai nav nekādas informācijas, cik slims cilvēks un vai vispār ir slims, vai no konkrētā cilvēka ir jābaidās vai ne. Kāpēc šādos gadījumos likums neaizstāvot sabiedrības intereses? Daugavpils psihoneiroloģiskās slimnīcas otrās nodaļas vadītājs Vitālijs Bodins man īsi paskaidro, ka F. V. slimības vēsture, kaut arī cilvēks šajā nodaļā ārstējies šā gada maijā, atrodoties arhīvā un viņam neesot tiesību izpaust jebkādu informāciju. Ministrija malā nepalikšot Višķu pagasta Špoģu vidusskolā mācās 530 bērni, bet tikai 253 ir no Višķu pagasta. Pārējie no daudziem citiem pagastiem – Dubnas, Ambeļu, Maļinovas, Kalupes, Naujenes, Rožkalnu, Aizkalnes, Lauceses, Pelēču, pat Krāslavas rajona Šķeltovas. Rītos un pēcpusdienā laukums skolas priekšā atgādina lielu autoostu. Taču ar autobusiem līdz pašām mājām aizved tikai mazu daļu – pārējie no lielā ceļā vēl spiesti iet kājām puskilometru, kilometru, divus, pat četrus. Višķu pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Kudiņš: "Septembrī mūsu pašvaldība vien skolēnu transportam izdeva 1200 latu. Tā priekš mums ir liela nauda. Valstij vajadzētu palīdzēt skolēnu pārvadāšanā. Vācijā pārliecinājos, ka tur piecgadīgos un sešgadīgos bērnus, kas mācās sagatavošanas grupās, kā arī mazāko klašu audzēkņus vadā ar mikroautobusiem – no durvīm līdz durvīm. To var saukt par drošību. Kad mums tāda būs?" *** VIEDOKĻI - Jānis Belkovskis, Špoģu vidusskolas direktors: "Nepieciešama valsts palīdzība, lai bērni justos droši ne vien skolā, bet arī ceļā uz skolu un mājām. Mums, skolotājiem, vairākkārt nācies meklēt pazudušus mazuļus, paldies Dievam, ka, sākot meklēšanu nekavējoties, esam samērā ātri atraduši. Liels paldies "Latvijas Avīzei" par iesākto rakstu sēriju "Bērna ceļš uz skolu", ceram, ka ar sabiedrības atbalstu vairāk panāksim." - Terēzija Aleksejeva, Ambeļu pagasta feldšere: "Mūsu pagasts nav vienīgais, kur daudzi cilvēki ir bez darba, bezcerībā degradējas un pat kļūst pārējiem bīstami. Varbūt vajadzētu kādu valdības programmu bezcerības mazināšanai laukos." - Jānis Kudiņš, Višķu pagasta padomes priekšsēdētājs: "Valstij centralizēti jāpalīdz skolēnu transporta nodrošināšanā. Nedrīkst to uzkraut tikai uz pašvaldības pleciem." - Ina Druviete, izglītības un zinātnes ministre: "Par bērnu drošību ceļā uz skolu un mājām atbildīga ir pašvaldība, taču nepieciešama arī visas sabiedrības ieinteresētība. Ministrija meklēs veidus, kā palīdzēt. Viens no tiem – finansējums autobusu iegādei."