Sarkanarmieša vēstules no Rīgas (22)

Taču rakstījusi viņa tāpēc, ka šo svešo krievu sievieti ar Latviju saista karā kritis sarkanarmietis - viņas tēvocis. Kritis Latvijā. Un arī tā ir Rīgas vēsture, kas sasaucas ar 14. jūniju – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu. Tikai šoreiz – citām acīm skatīta. Lai arī Latvijai šis krievu kareivis bija tikai okupācijas spēku pārstāvis, tomēr viņa skatījums ir liecība, kas parāda varas iespējas manipulēt ar cilvēkiem. "Raksta Ņina Goļikova. Mans tēvocis Špirs Anatolijs Nikolaja dēls no 1939. līdz 1941. gadam dienēja armijā. 1941. gadā viņš krita pie Rīgas. Viņam bija tikai 20 gadu. Es uzrakstīju par tēvoci avīzei un nolēmu nosūtīt šo rakstu arī jums. Varbūt jums būs interesanti palasīt, ko par pirmskara Latviju rakstīja mans tēvocis. Un vēl. Atļaujiet izteikt savu viedokli par krievu skolēnu demonstrācijām. Es uzskatu, ka viņiem ir jānokaunas. Viņi taču dzimuši Latvijā un dzīvo šajā valstī. Tad nezināt latviešu valodu, dzīvojot šajā valstī - tā ir necieņa pret Latviju. Par to ir jākaunas, nevis jākliedz pa visu pasauli. Man tas nav saprotams un ir kauns par krieviem, kuri tā arī nav iemācījušies runāt latviski, ilgus gadus dzīvojot Latvijā." Ņina Goļikova vēstulei pievienojusi savu publikāciju laikrakstā "Poļarnaja pravda pļus". Publicējam nedaudz saīsināti. "Es atgriezīšos Kandalakšā No karavīra pirmskara vēstulēm Karš nodarīja pāri katrai ģimenei. Manas mammas vecākais brālis Anatolijs Špirs tika iesaukts Sarkanajā armijā 1939. gada novembrī. Viņš devās dienēt četras dienas pirms savas 20. dzimšanas dienas. Un uz visiem laikiem palika divdesmitgadīgs - tāds viņš joprojām skatās uz mani no Piemiņas grāmatas Murmanskas apgabalā. …Pārcilāju aploksnes ar tēvoča vēstulēm, kuras viņš sūtīja no armijas savai mātei un māsām uz Kandalakšu, Belomorskas ielu. Vēstules nākušas no dažādām vietām, bet visvairāk no Rīgas - tur, kur dienēja Anatolijs. Acīs sariešas asaras un sirds sitas, kad lasu tēvoča sarkanarmieša vēstules. Vēl esot ceļā, viņš mātei atsūtīja atklātnīti. "Braucu, tā nekas, silti un gaiši, bet ar ēdienu gan slikti… pa visu laiku (piecām dienām) tikai trīs reizes ēdām, un katrreiz naktī… Laiks slikts, sniegs un mitrums. Vagonā esam 30 cilv. Pēc kārtas dežurējam pie "buržuikas"." Izsmeļošākas ir vēstules no pirmskara Latvijas. "8. jūnijā (1939. g.) mēs no nometnes devāmies robežas virzienā. Mūsu pulks ir ceļā visu nakti un pusi dienas. Pēc tam pārtraukums mežā uz diennakti. Iedeva mums visiem ķiveres, ko likt galvā, un ēdamo trim dienām - trīs gaļas konservu bundžas, divas paciņas galešu, 100 gramu cukura un sausiņus - nezinu, cik daudz. Nu, lūk, 12. datumā no rīta atkal sākam ceļu, un, kā mums top skaidrs no avīzēm, esam pārgājuši robežu. Tagad atrodos Latvijā, stāvam mežā, netālu no pilsētas Rēzeknes… Kad mēs gājām cauri Latvijas ciemiem un stacijām, cilvēki nāca pie mums ar ziediem, dziedāja mūsu dziesmas. Šeit visi labi runā krieviski. Jūs laikam zināt, ka Latvijā bija Saeimas vēlēšanas. Tad lūk, pirmsvēlēšanu kampaņas laikā es rādīju iedzīvotājiem kino un liku mūziku (Anatolijs bija kinomehāniķis). Cilvēki ar velosipēdiem sabrauca no visām apkārtējām ciemiem, jāteic, ka šeit velosipēdu ir vairāk nekā citur." 1941. gada janvārī: "Man tagad atkal daudz darba, katru dienu jārāda trīs seansi vēlēšanu iecirkņos dažādās Rīgas vietās un vēl papildus savā daļā karavīriem." Dažas vēstules nespēju lasīt bez smaida: "Šokolādes tāfelīte te maksā vienu latu, bulciņa pie mums - 40 kapeikas, bet šeit 20 santīmus. Es, protams, no algas nopirku šokolādes tāfelīti un "apēdu" arī pārējos latus." Tēvocis veicis "atklājumu": "Tomēr arī šeit ir cilvēki, kuri zog, man nospēra autus un cimdus, citam puisim kabatas lakatiņus un ziepju trauku, bet vienam nozaga pulksteni un 70 rubļus." "Uz kabatām man ir uzkārts sirpis un āmurs, tāpat vien, muļķojoties, pogas spīdīgas, kaut arī man jānēsā parastas sarkanarmiešu melnās." "Tagad ir brīvais laiks," viņš raksta 1940. gada 12. oktobrī, "sēdējām, pīpējām tabaciņu un atcerējāmies, ka ir izdota pavēle - mums drīkst sūtīt paciņas… Savāciet man kaut maziņu un neaizmirstiet ielikt puslitru." Paciņas Toļam sūtījām ne reizi vien. Viņš uzreiz pateicās: "Mammīt, patika viss, sevišķi asaris." 1940. gada martā viņš raksta, ka saņēmis "saldo paciņu" no savas Ļeņingradas tantes Ņinas. 40. gadā viņa vēl varēja nosūtīt paciņu radiniekam, bet 43. gada decembrī nomira no bada Ļeņingradas blokādē. Viņš no visas sirds gribēja uz mājām: "Kā saņemu no jums vēstuli, tā liekas, ka tajā brīdī esmu mājās, kad lasu." "Rakstiet biežāk, citādi tik ilgi nerakstāt, ka man kļūst skumji un uz mājām gribas vēl vairāk. Palūgšu jūs izdarīt nelielu pakalpojumu. Ja nav grūti, atsūtiet dažus avīzes "Kandalakšas komunists" eksemplārus, ļoti gribas palasīt." Par grūtībām viņš raksta maz, vienīgi reizēm vēstulēs var atrast norādes par mācībām: "Mūs māca kara lietās, iet, skriet, rāpot ar šauteni, doties uzbrukumā un tuvcīņā. Vakar bija taktiskās mācības mežā, tur bija daudz sniega, bet mūs kā sāk komandēt: "tanki!" vai "lidmašīnas!", tā vajag rāpot malā, sniegs lien piedurknēs, azotē, zābakos, bet kā piecelies, lai skrietu uzbrukumā, tā sasildies." Tuvojās 1941. gads. Tēvoča Anatolija vēstulēs nemanīja uztraukumu. 1940. gada 23. decembrī viņš raksta: "Uz jauno gadu man ļoti daudz darba: klubā jāuzstāda apgaismojums, jāizrotā egle ar gaismiņām priekšniecības bērniem, vēl jāizrotā egle ar gaismiņām arī viena komandiera sievai. Bet domāju, ka visu izdarīšu labi." Un apsveic tuviniekus: "Apsveicu jūs jaunajā gadā! Vēlu, lai jaunais, 1941. gads, jums būtu vislaimīgākais." Neviens nezināja, kādu "laimi" nesīs 1941. gads. Mans jaunais tēvocis Toļa tajās dienās rakstīja par saviem plāniem, posās mājup. Māsai Ļusjai viņš 1941. gada 14. martā raksta: "Tu jautā, kurā gadā atbraukšu mājās. Tad lūk, ja viss būs mierīgi un labi, tad šā gada beigās atbraukšu. Esmu izlēmis pēc dienesta uzreiz atgriezties Kadalakšā…" Atgriezties viņam nebija lemts. Līdz ar kara sākumu vēstules vairs nepienāca. Viņš palika Latvijā uz visiem laikiem. Krita kaujā 1941. gada septembrī. Vecmāmiņa, kā man šķita, zināja no galvas dēla vēstules. Viņa gaidīja dēlu līdz pēdējam. Sēž, klusē, līdz pēkšņi ierunājas: "Varbūt viņam ilgi hospitālī jāārstējas, varbūt kritis gūstā…"