Palestīnas valsts. Vai tas ir iespējams?

Gazu nodos oktobrī Šī nav pirmā reize, kad Izraēla evakuē savas apmetnes no teritorijas, ko tā sagrāba 1967. gadā, – pirms ceturtdaļgadsimta ar Ēģipti noslēgtā miera līguma ietvaros tā aizvāca apmetnes un atdeva teritoriju Sīnāja pussalā. Taču šī ir pirmā reize, kad Izraēla tā dara vienpusīgi – tās rīcībai nav nekādu līgumgarantiju un, iespējams, tieši šā iemesla dēļ Izraēlas premjera Ariela Šarona tā sauktajā evakuācijas plānā slēpjas zināma bīstamība. Ar palestīniešu pašpārvaldi gan panākta vienošanās par Gazas sektora tālāku attīstību, taču daudzi būtiski jautājumi joprojām nav atrisināti. Kad ebreji no 21 Gazas apmetnes būs evakuēti, Izraēlas armija nojauks priekšpilsētas stilā celtās mājas un ēģiptiešu līgumstrādnieki palīdzēs novākt gruvešus. Šādu lūgumu izteikusi palestīniešu pašpārvalde, kurai jāuzbūvē daudzstāvu ēkas, lai atrisinātu gadiem briedušo mājokļu krīzi. Arī smagi nocietinātie armijas posteņi, kas līdz šim apsargāja ebrejus un kontrolēja palestīniešu pārvietošanos, tiks aizvākti. Šo uzdevumu armija plāno paveikt līdz oktobrim, kad palestīniešus ielaidīs evakuētajā teritorijā. Pirmo reizi daudzu gadu desmitu laikā palestīnieši varēs apmesties visā Gazas sektorā, kas patiesībā nav pat 400 kvadrātkilometrus liels. Taču tam ir tieša pieeja Vidusjūrai. Palestīniešu pašpārvalde paziņojusi, ka 5% Gazas sektora savulaik tika atņemti privātīpašniekiem un tagad viņiem šo zemi atdos. Pārējā atgūtās teritorijas daļā ar starptautisku finansiālo atbalstu celšot mājas, attīstīšot rūpniecību un lauksaimniecību. Desmit cilvēku komiteja, kurā ietilpst pārstāvji no palestīniešu lielākajiem grupējumiem, tajā skaitā "Fatah" un "Hamas", uzraudzīšot, lai nenotiek ļaunprātīga zemes izmantošana un kukuļdošana. Šarons sola bargu uguni Taču Šarons sola "bargāko uguni, kāda jelkad bijusi", tajā skaitā iespējamus reidus Gazā, ja uzbrukumi no palestīniešu puses turpināsies. Tāpat viņš teic, ka nākotnes sarunas ar palestīniešu pašpārvaldi atkarīgas no tās spējas atbruņot, piemēram, tādu militāro organizāciju kā "Hamas". Tiesa, jau tagad ir skairs, ka ar šo uzdevumu pašpārvalde diez vai tiks galā, jo tai nav ne nepieciešamo militāro resursu, ne leģitimitātes palestīniešu acīs, lai to darītu. "Hamas" no savas puses vēlas stiprināt savas politiskās pozīcijas Gazas sektorā – kaujinieki apgalvo, ka ebreju aiziešana no šīs teritorijas ir viņu panākums, un militāro koncentrēšanos novirzīt uz Jordānas upes Rietumkrastu. Izraēla ar Ēģiptes palīdzību turpinās sargāt Gazas robežas un pauž, ka šīs stingrās kontroles mazināšana ir atkarīga no palestīniešu pašpārvaldes sekmēm neļaut kaujiniekiem kontrabandas ceļā piegādāt ieročus. Labojot Izraēlas – Ēģiptes miera līgumu, saskaņā ar kuru tika demilitarizēta Sīnāja pussala, tagad Izraēla panākusi vienošanos, ka 750 ēģiptiešu karavīri apsargās tā saukto Filadelfas ceļu – robežu starp Gazu un Ēģipti. "Hamas" gan draud ar iznīcinošiem uzbrukumiem, ja Izraēla, paturot kontroli pār Filadelfas ceļu, Gazu pārvērtīs "lielā cietumā". Palestīniešu prezidentam Mahmudam Abasam, kurš augstajā amatā nomainījis pretrunīgi vērtēto, aizsaulē aizgājušo Jasiru Arafatu un kurš tagad ir kustības "Fatah" – lielākā palestīniešu frakcija, Palestīniešu atbrīvošanas organizācijas sastāvdaļa – līderis, ir tikai daži mēneši, lai pierādītu savu miera vīziju – izbeigtu militāro cīņu, panāktu miera sarunu sākšanu ar Izraēlu un virzītos Palestīnas valsts virzienā. Vispārējās vēlēšanas paredzētas nākamā gada 25. janvārī, un "Hamas" tajās ir ļoti ambiciozi plāni. Kontaktos starp palestīniešiem un izraēliešiem, kuros kā vidutājs darbojas ASV īpašais sūtnis Džeimss Volfensons, vismaz uz papīra ir zināms progress. It kā ir panākta vienošanās par lielāku pārvietošanās brīvību palestīniešiem starp Gazu un Rietumkrastu, jaunas ostas būvi pie Vidusjūras un atļauju palestīniešiem nodarboties ar ražošanu Izraēlā. Taču tas viss pagaidām ir tikai uz papīra un kaut kas no tā īstenosies tad, kad tiks atjaunots miers starp izraēliešiem un palestīniešiem. Taktisks manevrs? Arābu pasaulē Izraēlas atteikšanās no 1967. gada sešu dienu karā sagrābtās Gazas teritorijas tiek uztverta šādi – "Gaza pirmā, Gaza pēdējā". Arābi atgādina, ka toreiz Izraēla anktēja arī Rietumkrastu un Golānas augstienes (Sīnāja pussalu, kā jau minēts, Ēģipte atguva 70. gados). Prieks par īstenoto Gazas evakuāciju jaucas ar bažām par to, ko tas patiesībā nozīmēs palestīniešiem, proti, ka Šarons tādējādi atņems daudz lielāku iespējamo uzvaru Rietumkrastā. Piemēram, Londonā iznākošais arābu laikraksts "Al–Hayat" to apraksta šādi: "Dažreiz kaujinieks ir spiests soli atkāpties. Taču tas nenozīmē, ka viņš vēlas mieru." Arī televīzijas "Al– Jazeera" sarīkotajā aptaujā, kuras laikā tika jautāts, kas Izraēlu motivēja atkāpties, gandrīz puse respondentu izteicās, ka tas ir "taktisks manevrs". Daudzi arābu analītiķi uzskata, ka Izraēlas nelielā piekāpšanās liegs palestīniešiem piepildīt daudz lielāku sapni, proti, iegūt Rietumkrastu, kurā pašreiz dzīvo 230 000 ebreju kolonistu un 2,4 miljoni palestīniešu, un Austrumjeruzalemi, kas līdzās ar Gazu varētu veidot nākotnes Palestīnas valsti. Austrumjeruzalemi palestīnieši gribētu par savu galvaspilsētu, kamēr izraēlieši tajā pašā laikā par savu galvaspilsētu uzskata visu Jeruzalemi. Fahmijs Huveidi, moderns islāma komentētājs no Kairas iknedēļas izdevuma "Al Ahram", par Gazas evakuāciju izsakās šādi: "To nav iespējams pieņemt un nav iespējams noraidīt. Nosacīti runājot, tas ir viens solis uz priekšu, taču es baidos, ka to pavadīs desmit soļi atpakaļ, kuros izraēlieši atbrīvosies no Gazas murga, lai aprītu Rietumkrastu un likvidētu palestīniešu sapni." Prasības – diametrāli pretējas Pēdējos gados galvenā diskusija ir par to, ka Gazas sektors un lielākā daļa vai viss Jordānas upes Rietumkrasts varētu kļūt par neatkarīgu Palestīnas valsti. Diemžēl eļļa politisko diskusiju ugunī tiek gāzta gan no palestīniešu, gan ebreju puses. No vienas puses, tikai daļa Palestīnas atbrīvošanas organizācijas biedru piekrīt šādam sadalījumam – radikālāk noskaņotie uzskata, ka Izraēla vispār ir jāiznīcina, bet, no otras puses, izraēlieši attiecīgi secina, ka tādējādi vispār nekāda neatkarīga Palestīnas valsts nedrīkst pastāvēt. Izraēla pieprasa, ka Palestīnas izveidošanas gadījumā tai nedrīkst būt visi neatkarīgas valsts atribūti – piemēram, sava armija. Gadījumā, ja kaut kas vēlāk noietu greizi, Izraēla nevēloties kaimiņos ārkārtīgi bīstamu ienaidnieku. Tāpēc vienīgais, kam Izraēla varētu piekrist, ir Palestīna, kurai būtu ierobežota vara pār tās robežām un pilsoņiem. Palestīnieši turpretī uzsver, ka viņi jau tā ir ievērojami piekāpušies, pieņemot, ka viņu valstī būs tikai Gazas sektora un Rietumkrasta teritorijas. Dažādi papildierobežojumi jauno valsti padarīšot dzīvot nespējīgu. Palestīnieši arī ir ārkārtīgi aizkaitināti, ka Izraēla kopš 1967. gada kara, īpaši 90. gados miera procesa laikā, gan atjaunoja daudzas Rietumkrasta ebreju apmetnes, kas tika iznīcinātas pirms vairāk nekā pusgadsimta, gan uzbūvēja pavisam jaunas. Tagad Izraēla paziņojusi par četru apmetņu likvidāciju, taču tas nu galīgi nav tas, kas apmierinātu palestīniešu pusi. Pēdējo gadu vardarbīgie konflikti, teroristiskās aktivitātes un risināmo problēmu sarežģītība liek pesimistiski raudzīties uz palestīniešu un izraēliešu iespējamo vienošanos un tādējādi arī Palestīnas valsts izveidi tuvākajos gados. Palestīniešu un izraēliešu vēlmes un prasības ir tik diametrāli pretējas un otrai pusei tik nepieņemamas, ka vajadzētu notikt brīnumam, lai šis Tuvo Austrumu samudžinātais konfliktmezgls tā pēkšņi atšķetinātos. Pagaidām atliek vien ar interesi vērot, kā attīstīsies notikumi Gazā.