Otrdien vēsturē iegāja Līgums par Eiropas ogļu un tērauda apvienību (ECSC) - pirmais mēģinājums apvienot Eiropas valstis vienā savienībā, kas kļuva par mūsdienu Eiropas Savienības priekšteci. Līgums zaudēja spēku tieši 50 gadus pēc spēkā stāšanās - 1952.gada 23.jūlija.
Eiropas ogļu un tērauda apvienība beidz pastāvēt.
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Otrdienas pēcpusdienā Briselē tika svinīgi nolaists ECSC zili melnais karogs, svinīgajā ceremonijā piedaloties Eiropas Komisijas prezidentam Romāno Prodi un citām augsta ranga amatpersonām. "Mums bija pavisam vienkārša ceremonija, lai atzīmētu ogļu un tērauda apvienības beigas. Tas bija vēsturisks notikums mūsu vēsturē," pēc karoga nolaišanas sacīja Prodi. "[ECSC] bija tik sekmīgs, ka tas padarīja par pašu par sevi saprotamu to, kas pirms 50 gadiem šķita ilūzija, proti, Eiropas valdību miermīlīgu sadarbību," Berlīnē paziņoja Vācijas ekonomikas ministrs Verners Millers. 1951.gada 18.aprīlī, kad sešu Eiropas valstu - Francijas, Rietumvācijas, Itālijas, Nīderlandes, Beļģijas, Itālijas un Luksemburgas - līderi parakstīja vienošanos par Eiropas ogļu un tērauda apvienību (ECSC), reti kurš varēja iedomāties, ka Eiropas Savienība, kāda tā pazīstama pašlaik, būs tik sekmīga. Jāatzīmē, ka ideja par vienoto Eiropu tika augstākajā līmenī pausta jau tūlīt pēc Otrā pasaules kara, kad Vinstons Čērčils 1946.gada 19.septembrī savā runā Cīrihes universitātē aicināja izveidot sava veida "Eiropas Savienotās Valstis". "Eiropas ogļu un tērauda apvienība Eiropai bija drosmīgs un ārkārtīgi nozīmīgs solis uz priekšu," sacīja Prodi. "Vēsture atzīmēs ECSC dibināšanas brīdi kā noteicošo momentu cilvēces cīņā risināt savas lietas efektīvāk, godīgāk un demokrātiskāk." ECSC lielā mērā balstījās uz Francijas amatpersonas Žana Monē idejām, kuras pārņēma toreizējais Francijas ārlietu ministrs Robērs Šumāns. Agrīnajos gados pēc kara posta viņa saprata, ka labākais solis uz priekšu ir radīt nesaraujamas ekonomiskas saites. Šumāns 1950.gada 9.maija deklarācijā aicināja kādreizējās ienaidnieces Franciju un Vāciju, kuras paspēja divu paaudžu laikā trīs reizes savā starpā karot, apvienot savu ogļu un tērauda ražošanu zem augstākas institūcijas, kurai vēlāk varētu pievienoties arī citas Eiropas valstis. "Monē idejas bija pilnīgi radikālas," viņa bijušais palīgs Ričards Meins sacīja BBC. "Daudzi par vienotu Eiropu runāja vispārīgi, bet nekas netika paveikts praktiski. Ogles un tērauds bija būtiskie kara ieroči, un viņš domāja - ja tos apvienotu vienā grupējumā, tad karš būtu neiedomājams vai neiespējams." ECSC bija Eiropas pirmais mēģinājums deleģēt suverenitāti - iespējams, politisko eksperimentu pārvēršot par svarīgāku nekā ekonomiskais. Tas radīja jautājumus, kuri joprojām ir vitāli svarīgi debatēs par mūsdienu Eiropas Savienības nākotnes veidolu - cik daudz varas ES institūcijām ir jābūt pār nacionālajām valdībām. ECSC pamatojās uz vienkāršu ideju - koordinējot ogļu un tērauda ražošanu, Francija un Vācija var izbeigt karus un izveidot miermīlīgāku kontinentu, kura pamatā ir ekonomiskā sadarbība. Ar ECSC dibināšanas līgumu tika izveidotas ES galvenās institūcijas un noteikta metode kopīgu mērķu un termiņu noteikšanā, kas tiek kopš tā laika izmantota kopējas lauksaimniecības politikas, vienotā tirgus, kā arī ekonomiskās un monetārās savienības izveidē. ECSC vēlāk sekoja citi Eiropas ekonomiskās un arī politiskās integrācijas līgumi, bet 1957.gada 25.martā minētās sešas valstis Romā parakstīja līgumu par Eiropas Ekonomiskās asociācijas izveidi, kas kļuva pazīstama kā Eiropas Kopiena. Ar 1992.gada Māstrihtas līgumu tā pārvērtās par Eiropas Savienību. Mūsdienu ES ar savu kopējo tirgu, savstarpējo robežu zušanu, kopējo valūtu un gaidāmo grandiozo paplašināšanos varētu likties neatpazīstama "tēviem dibinātājiem", taču rezultāts ne obligāti būtu viņiem pilnīgs pārsteigums, uzskata Meins. "Monē nekad nemēģināja precīzi noteikt rezultātu. Viņš sāka procesu, nevis radīja produktu. Viņš to iztēlojās kā sēklas iestādīšanu, kas augs un mainīsies. Nekad nekas nesanāk absolūti precīzi tā, kā paredz," viņš sacīja. ECSC darbojās arī pēc tam, kad Eiropas Savienības funkcijas tālu pārsniedza tikai ogļu un tērauda jautājumus, taču tās vadītajām industrijām ir dažādi likteņi. Eiropas tērauda industrijā nodarbināta tikai trešdaļa no 774 000 strādnieku, kuri bija industrijas ziedu laikos. Sakarā ar modernākiem procesiem, ražošanas apjoms tagad ir 159 miljoni tonnu gadā, salīdzinot ar 39 miljoniem tonnu 1953.gadā. Ogļu rūpniecībā Eiropā nodarbināti 87 000 strādnieku, salīdzinot ar 1,9 miljoniem piecdesmito gadu sākumā. Ražošanas apjoms pēdējo 50 gadu laikā samazinājies no 485 miljoniem tonnu gadā līdz 83 miljoniem tonnu.