Tā sauktās "melnās propagandas" izmantotāji parasti slēpj savus patiesos informācijas avotus un par mērķi izvirza apmānīt pēc iespējas lielāku cilvēku daudzumu. Demokrātiskās valstīs šādas darbības tiek sodītas pēc likuma. Tomēr "melnā propaganda" pastāv.
Melnā propaganda
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tai pieskaitāma arī Krievijā pirms neilga laika iznākusī Jurija Muhina grāmata "Krusta gājiens uz Austrumiem. Otrā pasaules kara "upuri" 1941 –1945", kas nopērkama Latvijas grāmatnīcās. Šķiet, grāmata orientēta uz tādu Krievijas ikdienas cilvēku, kurš kaut kā izšķir tikai "melno" no "baltā" un nevēlas sevi apgrūtināt ar informācijas nianšu analīzi. Tajā, piemēram, 1939. gada 23. augusta Vācijas–PSRS neuzbrukšanas pakta slepenais pielikums nosaukts par Mihaila Gorbačova un Aleksandra Jakovļeva radītu viltojumu, novēlot Gorbačovam un Jakovļevam nodzīvot līdz laikam, kad viņus par tādu rīcību pratināšot prokurors. Šeit jāatzīmē, ka PSRS Tautas deputātu kongress 1989. gadā nosodīja Molotova–Ribentropa pakta slepeno pielikumu. No iepriekšminētās grāmatas var uzzināt, ka 1939. gadā somi sarunas ar PSRS risinājuši "no spēka pozīcijām ar mērķi uzsākt karu". Piedevām somi tiek apvainoti uzbrukumā padomju robežsargiem 1939. gada 26. novembrī, ko mūsdienās apšauba pat paši krievu vēsturnieki. Tāpat grēks būtu aizmirst baltiešus, sniedzot "jaunu" 1940. gada notikumu skaidrojumu: "Kamēr cilvēki PSRS dzīvoja ārkārtīgi nabadzīgi, Baltijas režīmi vēl varēja kontrolēt situāciju, bet kad tikai dzīve PSRS sāka krasi uzlaboties, nekāda fašistiskā diktatūra palīdzēt nevarēja. Ar Krievijas impērijas sabrukumu tās robežas sadalīja ne tikai tautu, bet arī miljonus ģimeņu. Un, kad viens brālis no Minskas vai Krivoirogas rakstīja otram brālim uz Ļvovu, Kauņu vai Tartu, žēlojoties, ka viņu iedzina kolhozā, ka atstāja tikai vienu govi un desmit aitas, tad bija pusbēda. Bet, kad viņš sāka rakstīt, ka vecākais dēls komandē Sarkanās armijas bataljonu, bet otrs dēls beidz universitāti Maskavā, meita mācās medicīnas institūtā Harkovā, slimo sievu aizvedis uz bezmaksas operāciju Kijevā, bet jaunākie bērni bez maksas atpūtās Krimā, tad kā jutās Polijas vai Baltijas iedzīvotājs? Mietpilsonis, kurš ar grūtībām no savas zemes varēja pabarot savu ģimeni... Jā, šo valstu pilsētās bija nedaudzi veikali, kuru vitrīnās mirdzēja preču bagātība no visas pasaules, un bija kāds procents, kuri varēja iepirkties šajos veikalos. Šis procents arī balsoja pret pievienošanos PSRS. Jā, šie patiešām tautas ienaidnieki, ko viņi varēja izdarīt pret mietpilsoņiem, kuri tiecās uz PSRS." Komentāri lieki. Tādu uzskatu paudēji nekādi nespēj pieņemt faktu, ka Baltijas valstis 1940. gadā tika okupētas un noteicošā loma bija sarkanajai armijai un padomju specdienestam. Šim "melnās propagandas" sacerējumam varētu nepievērst uzmanību, ja ekstrēma rakstura paziņojumi attiecībā uz latviešiem nebūtu vērojami arī citos pēdējā laikā izdotajos darbos. Piemēram, S. Semanova grāmatā "Leonīds Brežņevs": "Divdesmitajos gados partijas aparāts, valsts drošības sistēma, ideoloģiskais dienests, ārējā politika bija cieši apsēsta no valstī dzīvojošo cittautiešu pārstāvjiem. Visiem atmiņā piemērs ar latviešiem. Mazizglītotie izlēcēji no Austrumeiropas pilsētiņām ne tikai nenovērtēja lielo krievu vēsturi un kultūru, bet arī nicināja vietējo tautu reliģiski tikumiskos pamatus. Tādos pretrunīgos apstākļos krievu tautai PSRS vajadzēja iet bojā vai nosviest šīs žņaudzošās stīpas. Atradās Staļins, kurš saprata tautas vēlmes un veica bargu tīrīšanu ātri un noteikti." Protams, būtu melots, ja apgalvotu, ka visos mūsdienu Krievijā izdotajos darbos ir atbalstītas Staļina akceptētas represijas pret latviešiem. Ne viens vien vecākās paaudzes cilvēks personīgi atceras ģimenes draugus vai kaimiņus latviešus, kurus nogalināja 30. gadu otrajā pusē. Tomēr nav grūti iedomāties, kāda būtu mūsu lielās kaimiņvalsts reakcija, ja Latvijas publicistu darbos tiktu paustas līdzīgas radikāli neiecietīgas idejas, kādas Krievijā tiek pieļautas pret latviešiem. Šādas publikācijas tur veido sabiedrisko domu un var Krievijā izveidot ilglaicīgus un noturīgus naidīgus stereotipus attiecībā pret latviešiem. Angļu lords Moems savā brošūrā "Meli kā sabiedrotais" uzsvēra, ka lieliem meliem vienmēr piemīt noteikts spēks, kas veicina to līdzību patiesībai. Tas tādēļ, ka plašas tautas masas savas vientiesības dēļ gatavas labāk kļūt par upuri lieliem meliem nekā maziem, jo pašas bieži melo sīkumu dēļ, taču lielus melus izmantot kaunas. Savukārt kāds nacistu propagandas pētnieks secinājis, ka pat no pašiem nekaunīgākajiem meliem arī pēc atmaskošanas vienmēr kaut kas paliek pāri. Šis fakts ir zināms visiem meļiem uz pasaules, un to viņi izmanto. Aldis Bergmanis, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra speciālists