Hirosima. Kādēļ?

Briesmoņi vai civilisti Trīs dienas vēlāk sekoja citas Japānas pilsētas Nagasaki bombardēšana ar atombumbu Resnulis (nosaukums – par godu kādreizējam Lielbritānijas premjeram Vinstonam Čērčilam) – upuru skaits sniedzās simtos tūkstošu cilvēku, ieskaitot tos, kas vēlāk nomira no radiācijas izraisītām slimībām, pirmām kārtām staru slimības. 14. augustā Japāna kapitulēja un Otrais pasaules karš beidzās. Toties nav beigušās diskusijas, kā tad īsti vērtēt kodolieroču izmantošanu pret pilsētu, kurā atradās ne tikai karavīri, bet arī civiliedzīvotāji – kā militāri spīdošu gājienu, kas pietuvināja kara beigas, vai kā noziegumu pret cilvēci? ASV prezidents Harijs S. Trumens, kurš deva pavēli uzbrukumam un pēc tam no kreisera Augusta, kas atradās Atlantijas okeāna vidū, informēja par to pārējo pasauli, vēl ilgi gan runās, gan privātās korespondencēs uzsvēra, ka Nagasaki esot bijusi japāņu militārā bāze, tāpēc spēka lietošana pret to bijusi attaisnojama. "Kad jums ir darīšana ar briesmoņiem, jums pret viņiem jāizturas kā pret briesmoņiem," H. Trumens 1945. gada augustā rakstījis vēstulē kristiešu reliģiozajam līderim Semjuelam Kalvertam, kurš paudis nožēlu par lielo upuru skaitu civiliedzīvotāju vidū, vēsta AFP. Tiesa, vēl līdz šim laikam nav rimušās diskusijas, vai H. Trumenu maldināšanā veduši amerikāņu izlūkdienesti vai arī viņš atrunas par militāro bāzi izmantojis, lai attaisnotu savu rīcību, jo tomēr jutis zināmus sirdsapziņas pārmetumus. Iebrukt vai bombardēt? Taču runas par militāro bāzi ir tikai viens no aspektiem, kas tiek izmantoti, lai attaisnotu uzbrukumu. Vispārpieņemtais uzskats vēsta, ka pēc tam, kad Japāna nav piekritusi bezierunu kapitulācijai (kā pirms tam Vācija), sabiedrotie konstatējuši, ka iebrukums Japānā, kuras karaspēks tobrīd bija 2,5 miljonus vīru liels, prasīs milzīgus upurus. "Mēs esam tos [kodoltriecienus] izmantojuši, lai saīsinātu kara agoniju, lai glābtu tūkstošiem un tūkstošiem jaunu amerikāņu dzīvību," radiouzrunā tautiešiem 1945. gada 9. augustā sacīja ASV prezidents. "Es jautāju ģenerālim Māršalam (Džordžs S. Māršals – ASV armijas štāba priekšnieks Otrā pasaules kara laikā, augstākā amerikāņu militārpersona – red.), cik dzīvību prasīs desantēšanās Tokijas līdzenumā un citur Japānā. Bija viedoklis, ka šāda invāzija prasīs vismaz ceturtdaļmiljona amerikāņu dzīvību," BBC citē tolaik H. Trumena izdarītus pierakstus. Toreizējā ASV prezidenta biogrāfs Deivids Makkulo raksta, ka plāni par invāziju tikuši izskatīti samērā nopietni: "Trumens iepriekš lika štābu priekšniekiem pārsviest vairāk nekā miljons karavīru pēdējam uzbrukumam Japānai." Tajā pašā laikā D. Makkulo atzīst, ka prezidentu varētu būt ietekmējušas iespējamās bailes par atbildību šā iebrukuma neizdošanās gadījumā. "Kā prezidents vai citi atbildīgie par lēmumu spētu izskaidrot amerikāņu tautai, ja (..) pēc asinspirts iebrukuma laikā tā uzzinātu, ka jau vasaras vidū bija gatavs ierocis kara izbeigšanai, taču tas netika izmantots?" Atbildi uz šo D. Makkulo jautājumu patiešām grūti atrast. Turklāt jāņem vērā, ka 1945. gadā amerikāņiem atmiņā joprojām bija 1941. gada 7. decembrī notikušais japāņu bezbrīdinājuma uzbrukums Pērlhārborai. Citi varianti Iespējams, tieši tāpēc H. Trumens noraidīja septiņu Manhetenas projektā (ASV kodolieroču izstrādes programma) iesaistīto zinātnieku lūgumu sākumā nodemonstrēt japāņiem atombumbas spēku, lai pārliecinātu viņus, ka saprātīgāk būtu padoties. Tāpat tika noraidīts bijušā ASV prezidenta Herberta Hūvera un bijušā ASV sūtņa Tokijā Džozefa Grjūva ierosinājums apsolīt japāņiem viņu kapitulācijas gadījumā atļaut saglabāt imperatoru kā valsts vadītāju. Tā saucamajā Potsdamas deklarācijā, kas vērtējama kā Japānai izvirzīts ultimāts, sabiedrotie tikai deva tiesības japāņu tautai izvēlēties valdību, taču precīzi par imperatoru nekas netika minēts. Tajā pašā laikā jāatgādina, ka Japānas valdībā bija pietiekami daudz cilvēku, kas uzskatīja, ka ir jācīnās līdz galam. Tiesa, tika mēģināts risināt separātas pārrunas ar Maskavu, taču, kā savā grāmatā Downfall raksta amerikāņu vēsturnieks Ričards B. Frenkss, nedz Japānas ārlietu ministrs Šigenori Togo, kurš bija sankcionējis šīs sarunas, nedz Japānas sūtnis Maskavā Naotake Sato īsti neticēja to pozitīvam iznākumam. BBC atgādina, ka tas nebija nekāds noslēpums amerikāņiem, kuri tobrīd jau bija uzlauzuši japāņu kodus un šifrus. Padomju faktors Šo iemeslu dēļ interesants šķiet Kalifornijas universitātes Santabarbarā profesora Cujoši Hasegavas nule kā iznākušajā grāmatā Racing The Enemy paustais viedoklis, ka ne jau kodoluzbrukums, bet gan bailes no PSRS invāzijas bija noteicošais, kādēļ padevās Japāna. C. Hasegava atgādina, ka vēsturiski Japānai bija izveidojies naids ar Krieviju un japāņi nespēja iedomāties neko sliktāku par faktu, ka tieši krievi okupēs viņu zemi. Starp citu, tieši bailes no iespējamas Padomju Savienības dominēšanas Āzijā var izskaidrot arī H. Trumena lēmumu tomēr lietot kodolieročus. "Tā bija sacensība ar krieviem. Bumba bija domāta, lai pasaule saprastu, ka Amerika ir pārāka. Tai arī bija jāapstādina krievu uzbrukums Japānai un jārada situācija (kā arī notika), ka tieši ASV dominē Japānas okupācijā," uzskata Ņujorkas Binhemtona universitātes profesors Marks Seldens. Viņš, uzstājoties Londonas konferencē, kas bija veltīta 60. gadadienai kopš kodoltrieciena, sacījis, ka triecienam bija jāstiprina ASV stratēģiskās pozīcijas Āzijā.