Šodien kalendāra lapiņā rakstīts "Latvijas Republikas okupācijas diena". Var teikt, šī ir Latvijas vismelnākā diena, jo tautas turpmākās traģēdijas saknes meklējamas tieši šajā datumā. 1940. gada 17. jūnijā PSRS karaspēks ienāca Latvijā, un sākās laika periods, kas vēsturē ieguvis apzīmējumu "baigais gads".
Latvijas likteni izlēma citi
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Patiesībā šādi "baigie gadi" sekoja viens otram līdz pat Atmodai. Tāpēc ir vērts ielūkoties vēsturē, lai atcerētos notikumus pirms vairāk nekā 60 gadiem. Liktenis ir izlemts Pasaules vēsturē bieži mazo tautu likteni izlemj lielās. Tā bija arī Baltijas valstu gadījumā, kuru nākotni noteica divu lielvalstu - Vācijas un PSRS intereses. Traģēdijas sākums meklējams 1939.gadā. Lai arī Baltijas valstis bija pasludinājušas neitralitāti, noslēgušas neuzbrukšanas līgumus ar Vāciju un PSRS, tas neglāba. 1939. gada 23. augustā Maskavā PSRS un Vācija parakstīja bēdīgi slaveno Molotova - Ribentropa paktu, kura slepenā protokola 1. punkts vēstīja: "Teritoriāli politiskas pārkārtošanas gadījumā pie Baltijas valstīm (Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas) piederīgos apvidos Lietuvas ziemeļu robeža ir vienlaikus Vācijas un PSRS interešu sfēru robeža. Lietuvas intereses attiecībā uz Viļņas apgabalu tiek abpusēji atzītas." Tātad sākotnēji PSRS sev paņēma Latviju, Igauniju un Somiju, Lietuvu atstājot Vācijai. Taču Staļina apetīte nebija apmierināta, un pēc mēneša Vācija un PSRS parakstīja jaunu slepenu vienošanos, kurā sadalīja Poliju, arī Lietuvu ietilpinot PSRS interešu zonā. Par šo notikumu norisi lasām arī S. Montefjores grāmatā "Staļins. Sarkanā cara galms." 1939. gada 30. septembra naktī uz Kremli izsauca Latvijas sūtni Padomju savienībā Frici Krieviņu, un PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs informēja, ka Eiropā sākušās pārmaiņas un Igaunija jau parakstījusi ar PSRS savstarpējās palīdzības līgumu. Molotovs laipni ieteica to pašu darīt arī Latvijai. Latvijas valdība ārkārtas sēdē apsprieda šo jautājumu un nolēma sūtīt uz Maskavu ārlietu ministru Vilhelmu Munteru, iesakot viņam censties aizstāvēt latviešu tautas un valsts intereses. 2.oktobrī Maskavā V. Munteru sagaidīja smags pārbaudījums, viņu pie sarunu galda sēdināja J. Staļins, V. Molotovs un citi augstākie PSRS vadītāji. J. Staļins sarunas laikā atklāti norādīja, ka teritorijas jau sadalītas, tāpēc jebkuri iebildumi ir nevietā. Viņš arī teica, ka tas, kas noteikts 1920. gada Latvijas un Padomju Krievijas miera līgumā, nevar palikt uz mūžīgiem laikiem. 1939. gada 5. oktobrī ārlietu ministri parakstīja savstarpējās palīdzības līgumu, ko vēsturē dēvē arī par bāzu līgumu. Paralēli līgumam tika parakstīts konfidenciālais protokols, saskaņā ar kuru Padomju savienībai bija atļauts turēt Latvijā līdz 25 tūkstošu vīru lielu gaisa un sauszemes karaspēku. Pirmie viesi ir klāt! Līgums bija noslēgts, un tūlīt Latvijā ieradās Sarkanās armijas pārstāvji. To izmitināšanai vajadzēja telpas, vajadzēja arī zemi bāzu ierīkošanai. Apetīte viesiem bija liela. Piemēram, tikai Ventspils rajonā krasta bateriju ierīkošanai vien PSRS pieprasīja vairāk nekā divarpus tūkstošus hektāru. Un tā nebūt nebija vienīgā vieta. Līdz ar karavīriem ieradās viņu ģimenes locekļi, celtnieki, brīvā līguma strādnieki un citi armijas neatņemamie pavadoņi. Ieradās, lai gan noslēgtais pakts to neparedzēja. 1940. gada sākumā PSRS puse beidzot attapās un paziņoja, ka grib sūtīt uz Latviju 1200 cilvēku lielu celtniecības bataljonu un 1500 brīva līguma darbiniekus. Latvijas puse šo informāciju saņēma 1940. gada 7. jūnijā. Līdz Latvijas okupācijai bija palikušas tikai desmit dienas. Viss sākās Masļenkos Ja Latvija pildīja līguma nosacījumus, PSRS to pat nedomāja darīt. Tai līgums atvēra vārtus Latvijas okupācijai. Tās scenārijs bija izstrādāts sīki, un tā realizācija sākās naktī uz 15. jūniju, kad padomju robežsargi uzbruka Latvijas robežsardzes postenim Masļenkos. Kaujā krita trīs latviešu robežsargi, sardzes priekšnieka sieva, daži tika ievainoti. Pēc šī notikuma PSRS ārlietu ministrs V. Molotovs pie sevis Latvijas vēstnieku un paziņoja, ka Latvija pārkāpusi savstarpējās palīdzības paktu. Vienīgais risinājums situācijas uzlabošanai - Latvijas teritorijā jāielaiž padomju karaspēks, kas nodrošinātu pakta izpildīšanu un aizsargātu PSRS garnizonus pret iespējamām provokācijām. PSRS arī norādīja, ka Latvijā nepieciešams izveidot valdību, kas pildītu parakstītā līguma nosacījumus. Latvijas valdība iepazinās ar ultimātu un nolēma pieņemt PSRS prasību par papildu karaspēka daļu ielaišanu Latvijā. Bez tam Ministru kabinets paziņoja Valsts prezidentam, ka noliek savas pilnvaras. 16. jūnijā Latvijas sūtnis Krievijā paziņoja šo valdības lēmumu V. Molotovam. Vārti uz Latviju laipni tika atvērti. 17. jūnijs Pirmās padomju karaspēka vienības Latvijas robežu no Lietuvas un PSRS puses šķērsoja 17.jūnija rītā. Rīgu tās sasniedza pusdienlaikā, un, balstoties uz sociālistiskās revolūcijas sekmīgas veikšanas priekšrakstiem, vispirms ieņēma stratēģiski svarīgos objektus - galveno pastu, telegrāfu, radiofonu un citus. Tika fiksēti deviņi sarkanarmijas daļu izvietošanas rajoni, tostarp Cēsis - Valmiera. Tikmēr Latvijas valdība un Valsts prezidents vēl centās radīt iespaidu, ka kontrolē situāciju. K. Ulmanis vaļējā mašīnā brauca pa galvaspilsētas ielām, bet valdība 17.jūnija vakarā apsprieda kārtības uzturēšanu un soļus, kas sperami, lai nodrošinātu netraucētu ienākušā PSRS karaspēka novietošanu. Tās pašas dienas vakarā K. Ulmanis teica savu vēsturisko uzrunu tautai Latvijas radiofonā. Jaunā valdība un brīvās vēlēšanas Līdz ar karaspēku Latvijā ieradās PSRS valdības priekšsēdētāja vietnieks, ārlietu tautas komisāra vietnieks Višinskis, lai sastādītu jauno Latvijas valdību. Droši var teikt - marionešu valdību - jo tā rīkojās pēc Višinska un Kremļa norādījumiem. Par Ministru prezidentu un ārlietu ministra vietas izpildītāju iecēla Augustu Kirhenšteinu, bet par iekšlietu ministru - Vili Lāci. Maskava turpināja spēlēt demokrātiju un izsludināja jaunās Saeimas vēlēšanas, nosakot, ka tās sarīkojamas jau pēc dažām nedēļām - 1940. gada 14. un 15.jūlijā. Ar to tika pārkāpti vairāki Satversmes panti, bet īstas demokrātijas ieviešanai tas nebija svarīgi. Jo vairāk tāpēc, ka vēlēšanu rezultāti bija zināmi jau iepriekš. Centrālā vēlēšanu komisija vēlēšanām akceptēja piecus Latvijas Darba bloka kandidātu sarakstus, pārējos noraidot kā neatbilstošus vēlēšanu likumam. Vēlēšanas notika īstā PSRS stilā ar mūziku, kinoizrādēm, dejām un citām jautrām izdarībām. Vēlēšanu iecirkņus savā uzmanības lokā turēja poļitruki. Arī balsu skaitīšana notika viņu uzraudzībā. Tāpēc nav jābrīnās, ka pēc oficiālās versijas vēlēšanās piedalījušies 94,8 procenti pilsoņu, no kuriem 97,8 procenti nobalsojuši par Latvijas darbaļaužu bloka kandidātiem. Jaunā Saeima uz savu pirmo sēdi sanāca 1940. gada 21. jūlijā. Vispirms Saeima pasludināja padomju varas nodibināšanu visā Latvijas teritorijā, pēc tam deputāti apstiprināja iekšlietu ministra V.Lāča ieteikumu par Latvijas iestāšanos Padomju Savienībā. Abus lēmumus Saeima pieņēma vienbalsīgi. Latvija kā brīva, neatkarīga un demokrātiska valsts bija pazudusi no pasaules kartes. Sākas tautas iznīcināšana Tūlīt pēc padomju varas nodibināšanas iekšlietu ministrs V.Lācis paziņoja, ka viens no svarīgākiem uzdevumiem ir valsts aparāta iztīrīšana no reakcionāriem elementiem un tautas ienaidniekiem. Jaunā valdība solīja bez žēlastības sodīt tos, kuri kaitēs tautsaimniecības attīstībai. Plašās represijas pret "tautas ienaidniekiem", kas 30.gadu beigās notika PSRS teritorijā, sākās arī Latvijā. Dokumenti apliecina, ka okupācijas vara jau iepriekš bija paredzējusi daudzu Latvijas pilsoņu izsūtīšanu un iznīcināšanu. Pienāca pirmā izsūtīšanas diena - 1941.gada 14.jūnijs. Okupācijas vara tai bija gatavojusies ļoti rūpīgi, tapa instrukcijas par naidīgo elementu mantas aprakstīšanu, rūpīgi izskaitļoja nepieciešamo vagonu skaitu, kuros izsūtītos nogādāt prom no dzimtenes. Noteiktas 54 stacijas, kur vagoni atradīsies, norādot konkrētu vagonu skaitu. Tostarp, Cēsīs-10, Piebalgā-7. Pavisam 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju varmācīgi aizveda 14 693 cilvēkus, tai skaitā 5154 sievietes un 3225 bērni. Vēstures liecības rāda, ka 1941. gada 14. jūnija deportācijām bija iecerēts ne mazāk briesmīgs turpinājums. Visā valstī turpinājās "neuzticamo elementu" meklēšana, arī LK(b)P Cēsu apriņķa komiteja 1941. gada 17. jūnijā uzdeva patērētāju biedrību savienībai un Cēsu patērētāju biedrībai iztīrīt atbildīgos posteņus no pretpadomju elementiem. Līdzīga aina bija novērojama it visur.