Virsrakstā paustais apgalvojums izriet no Ministru prezidenta pirms mēneša teiktajiem vārdiem intervijā Latvijas Radio. Viens no svarīgākajiem darbiem, kas jaunajā Cūkas gadā jāpaveic Latvijas valdībai un Saeimai, ir — noslēgt robežlīgumu ar Krieviju.
Kalvītis izmisīgi meklē jaunu formātu (15)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Un jau tagad var paredzēt, ka šis darbiņš ir ne tikai grūti veicams, bet gandrīz vai neiespējams: ne velti mūsu parlamentārieši šo problēmu par visām varītēm vismaz daļēji mēģināja uzkraut uz Satversmes tiesas kamiešiem. Lai kāds arī būs šīs sāpīgās tēmas beigu akords, ir skaidrs — misters premjerministrs un viņa līdzgaitnieki izpelnīsies pamatīgu kritiku un, iespējams, pat tiesu darbus.
Kā izlīst pa apakšu Satversmei?
Nespēja nu jau piecpadsmit gadus parakstīt robežlīgumu ar Krieviju ir skaidrojama ar Latvijas valsts sarežģīto un grūto vēsturi, kā arī ar patlaban esošo ģeopolitisko situāciju. PSRS juridiskā mantiniece Krievija nevēlas atzīt Latvijas okupāciju 1940. gadā un to tuvākajos gados nedarīs. Ja Krievija neatzīst okupācijas faktu, tad, protams, nav iespējama nekāda runa par okupētā Abrenes vai slāvu mēlē — Pitalovas — novada atdošanu Latvijai vai vismaz pārrunas par kompensācijām mūsu pusei. Savukārt Latvijā valdošā koalīcija būtu gatava to līgumiņu ar krieviem noslēgt bez jebkādām papildu deklarācijām, taču, ak, tavu skādi: kā nepārvarams šķērslis šādam variantam ir Latvijas pamatlikums — Satversme, kurā skaidri un gaiši ierakstīts: Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale (1. 3.).
Tātad spēkā aizvien ir 1920. gadā parakstītais Latvijas un Krievijas robežlīgums, saskaņā ar kuru Abrene pieder Latvijai. Turklāt Saeima grozīt Satversmi nevar vienmēr un visādi, kā vien tautas kalpiem iepatiktos — nav jau nekāda omlete. Satversmi tomēr izstrādājuši viedi vīri, tajā iekaļot 77. pantu, kurā nepārprotami noteikts: ja Saeima grozījusi Satversmes pirmo, otro, trešo, ceturto, sesto vai septiņdesmit septīto pantu, lai šādi pārgrozījumi iegūtu likuma spēku, tie apstiprināmi tautas nobalsošanā.
Ak, treknie nabadziņi!
Šā gada viducī Latvija jau Krievijai piedāvāja abu valstu robežlīguma savu versiju, taču tam pievienotā vienpusējā Latvijas deklarācija izraisīja kvēlu Krievijas sašutumu, tāpēc, protams, līgums netika parakstīts. Tādi rāmāki mūszemes prāti varētu filozofiski iebilst — piķis ar to robežlīgumu, kā iztikām bez tā, dzīvosim arī rātni tālāk un gaidīsim, kamēr Krievija nāks pie prāta un atvainosies, tad arī slēgsim tos likumiskos līkopus par ežām un robežmietiem.
Nu neder šāda pieeja, jo problēma paliek, turklāt — tavu nelaimi! — izrādās, ka Latvijas un Krievijas robeža ir arī Eiropas Savienības ārējā robeža, tāpēc ES no savām prasībām par robežu pret savu jauno dalībvalsti Latviju tik lēti vis neatteiksies. Un, ja to laika filmu nedaudz patin atpakaļ, robežlīgums ar Krieviju vispār reiz bija viena no galvenajām Eiropas Savienības prasībām, lai Latviju Eiropas Savienībā uzņemtu. Tomēr pēc 11. septembra kategoriskais Briseles tonis noplaka, un Latvija šajā savienībā iespruka bez likumīgi parakstītām robežām.
Bet tagad Latvijas valdība nonākusi tik šaurā bezizejā un tādā dažādu spēku ielenkumā, ka nevar saprast, ko darīt tālāk. Spriediet paši: no aizmugures "Briseles puisēns" tecina siltu strūkliņu uz muguras — slēdziet līgumu, slēdziet līgumu! Bet priekšā — krievu lācis Miša, zobus atņirdzis: "Nemuldi par seniem pāridarījumiem, tas nebiju es, tas bija mans brālēns Feģa. Ja daudz muldēsi, pa purnu dabūsi!"
Un pakausī elpo satrauktās tautas patriotiskā daļa, ar dakšām rokās un sērkociņiem azotē to vien gaida, lai Kalvītis, Emsis & Co. kādu "fēlerīti" norautu un daļiņu no latvju zemes prom aizdāvātu. Vienmēr esmu teicis, ka būt par politiķi — tas allažiņ nav tupēt medus podu pavēnī, miesas treknas uzbarot un ne par ko īpaši nesatraukties.
Slepenība pāri visam
Par spīti bezizejas situācijai kaut kas tajā robežlīguma jautājumā notiek, taču tik slepeni un neizpaužami, ka dzirdamas vien dažādas atrunas un pretrunīgi apgalvojumi. Kalvītis minētajā radio intervijā teicis: "Risinājums jāatrod esošā (Tātad neparakstītā. — A. R.) robežlīguma ietvaros, lai to varētu parakstīt un tas stātos spēkā. Strīdīgos jautājumus, tostarp attiecībā uz vēstures faktu interpretāciju Latvija ar Krieviju esot gatava risināt citos formātos."
Tiešām nezinu, kādi varētu būt citi formāti — publiska abu valstu premjeru dūru cīņa, hokeja spēle starp abu valstu izlasēm vai sacensības saulespuķu sēklu tālspļaušanā — tomēr esošās problēmas tirzāšana un kaut kāda vienošanās vismaz diplomātiskajā līmenī ir jau notikusi. Turklāt gandrīz simtprocentīgi var apgalvot, ka ir notikusi Latvijas puses piekāpšanās, ne velti Krievijas vēstnieks Latvijā "gospoģīns" Kaļužnijs jau tagad apgalvo, ka līgums tikšot februārī parakstīts.
Ja nu reiz Kaļužnijs tā saka, ticība šādam iznākumam pieaug vismaz divkārt, jo līdz šim tieši kaimiņzemes pretenzijas bija traucējošais faktors. Tātad Kalvīša biroja jaunā priekšnieka un izbijušā diplomāta Māra Riekstiņa nupat kā ziņu aģentūrai klāstītais — ka ir vajadzīgas plašas politiķu diskusijas — ir tīrais "bleķis" un acu aizmālēšana. Vajadzīgā "fleksibilitāte" (Riekstiņa pieminētā) acīmredzot ir sasniegta, lasi: nekāda deklarācija līgumam netiks klāt līmēta. Arī Valsts prezidentes izteikumi par to liecina, jo nesen Vaira Vīķe–Freiberga teica, ka esot pārlasījusi Satversmi un uzskatot, ka teksts esot traktējams dažādi (?!). Atceros arī citus Vīķes–Freibergas izteicienus: ka Latvijai nevarot būt teritoriālu pretenziju pret citām valstīm un ka robežlīgums esot premjera un ārlietu ministra veicamais darbs.
"Tēvzemieši" gatavi pat kongresēt
Premjera padomnieka Pētera Ustuba veiktā "nopratināšana" kādā medijā pirms dažām dienām ir absolūti pārliecinoša tikai vienā ziņā: ja diplomāts Ustubs nesaka neko un mētā dīvainas frāzes — pankūka, ja tev nav ko teikt, nenāc uz interviju! —, tas nozīmē, ka robežlīgums tiek gatavots ļoti ātros tempos un ka tas pavisam drīz tiks parakstīts.
Kas notiks tālāk? Nu tas, ka Aigara Kalvīša vadītā valdība un koalīcija Cūkas gadā paši pirmie tiks aplamāti par latviešu tautas interešu nodevējiem. Gribētāju netrūks — kaut vai Māra Gulbja vadītie "Jaunie demokrāti" ar saviem jaunajiem sabiedrotajiem "Visu Latvijai" u. c. sīkpartijas. Turklāt pavisam īpatnēja, iespējams, būs "tēvzemiešu" reakcija. Saeimas deputāts Juris Dobelis "VZ" apgalvoja, ka viņa pārstāvētajai partijai robežlīgums bez deklarācijas neesot pieņemams, ne velti TB/LNNK pēdējā kongresā pieņēmusi deklarāciju par šo jautājumu.
Aplūkojot deklarāciju, īpaši iepatikās teikums: "Latvijai nav teritoriālu pretenziju pret Krieviju un to pilnībā apmierina 1920. gada miera līgumā noteiktā robeža." Pārtulkojot saprātīgā valodā, tas nozīmē, ka pretenzijas ir ļoti konkrētas un brangas. Dobelis izteicās, ka, valdībai noslēdzot līgumu bez deklarācijas, "tēvzemiešiem" kā disciplinētai organizācijai būšot jāsasauc jauns kongress, lai tikai tad pieņemtu tālāko lēmumu. Ko darīt? Tā reiz rakstīja Ļeņins. Tagad šī frāze, iespējams, atceļos arī līdz TB/LNNK. Kas labāk — piebāzt pilnu vēderu jeb dumpoties un "uzmest" Kalvīti?